Jautājumi un atbildes

 

Saskaņā ar likumu “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”  12. panta 1. daļas 2.punktu: “Nosakot apliekamo ienākumu, peļņu palielina par summu, kuru veido … preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību starpība (starpības daļa), kas rodas, ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām, tiek pārdotas saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, saistītam uzņēmumam, kas ar nodokļa maksātāju veido vienu uzņēmumu grupu, un komercsabiedrībām vai kooperatīvajām sabiedrībām, kuras ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa vai kuras izmanto citos Latvijas Republikas likumos noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, vai ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām, tiek pārdotas ar uzņēmumu saistītām personām.

Tātad likums paredz palielināt apliekamo ienākumu (caur uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju), ja tiek konstatēts, ka preces/pakalpojumi ir tikuši sniegti zem tirgus vērtības. Šādas korekcijas ir veicamas gada ietvaros, jo darījums zem tirgus vērtības ir noticis, attiecīgajā gadā.

Tas nozīmē, ka kompensējošā rēķina izsniegšana 2018. gadā par transfertcenu starpībām tiks iekļauta 2018. gada peļņas un zaudējumu aprēķinā un nekādi neietekmēs ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo ienākumu 2015., 2016. un 2017. gadā. Tātad, neraugoties uz šo kompensējošo rēķinu, attiecīgo pārskata gadu apliekamais ienākums būs jākoriģē (jāpalielina). Līdz ar to, kompensējošā rēķina izsniegšana 2018. gadā neatrisinās transfertcenu problēmu par iepriekšējiem periodiem.

Jāpiebilst, ka gadījumā, ja ir iespējams veikt labojumus attiecīgo gadu peļņas un zaudējumu aprēķinos atbilstoši Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumam, tad attiecīgi tiks koriģēts arī maksājamais nodoklis. Tomēr praktisku apsvērumu dēļ parasti vienkāršāk ir veikt korekcijas uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijā.

Lai atbildētu uz šo  jautājumi, izskatīsim jaunā likuma sistēmu un salīdzināsim to ar iepriekšējo.

Saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4. panta otrās daļas 2.punkta  (b) apakšpunktu, uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzē ietver nosacīti sadalīto peļņu, kas ietver arī nedrošos debitoru parādus, kas aprēķināti saskaņā ar likuma 9.pantu. Atbilstoši  Uzņēmumu ienākuma nodokļa  9. pantam (Nedrošie debitoru parādi) ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē iekļauj debitoru parādu summu, kura:

  • izveidota kā uzkrājums nedrošiem parādiem un iekļauta kā izmaksa peļņas vai zaudējumu aprēķinā, un 36 mēnešu laikā no uzkrājuma izveidošanas dienas parāds nav atgūts vai tam šajā periodā nav piemērojams 9. panta trešajā daļā minētais atbrīvojums
  • iekļauta zaudējumos (izdevumos), ja pirms tam attiecīgajam debitora parādam nav izveidots uzkrājums un parādu summai nav piemērojams 9. panta trešajā daļā minētais atbrīvojums.

Tātad jaunais likums, tāpat kā iepriekšējais, nedod tiesības neaplikt izdevumus (zaudējumus), kas radušies no nedrošajiem parādiem, izņemot gadījumu, ja ir izpildīts noteiktu kritēriju kopums (kuru šeit detalizētāk neanalizēsim).

Tomēr likuma pārejas noteikumu 28. punkts nosaka, ka likuma 4. panta otrās daļas 2. punkta “b” apakšpunkts un 9. pants ir attiecināms uz tiem debitoru parādiem, kuri grāmatvedības uzskaitē iegrāmatoti, sākot ar 2018. gada 1. janvāri. Pārejas noteikumi skaidri nosaka, ka tas attiecas uz debitoru parādu rašanos brīdi, nevis slikto parādu atzīšanu vai uzkrājumu veidošanu. Tas nozīmē, ka norakstot debitoru parādus, kuri radušies pirms 2018. gada 1.janvāra, uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi palielinošas korekcija nav jāveic. To apstiprina arī VID 2018. gada 25. maija uzziņa  Nr. 30.1-8.7/143933. Šeit varētu likt atbildei punktu, ja ne šķietami mulsinošais fakts, ka par nedrošā parāda norakstīšanu nav jāpalielina ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze. Taču atbilde ir ļoti vienkārša. Iepriekšējā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma bija konstruēta tādā veidā, kas neļāva atskaitīt izmaksas (zaudējumus) no šaubīgajiem (bezcerīgajiem) debitoriem, izņemot, ja tika izpildīti noteikti kritēriji. Tas fakts, ka līdz 2017. gada beigām uzņēmumam nebija tiesību atskaitīt šos zaudējumus nozīmē to, ka iepriekšējā likuma  norma, proti, neļaut atskaitīt izmaksas no nedrošajiem parādiem (izņemot, ja ir izpildīti kritēriji), ir sasniegts. Tas nozīmē, ka jaunajam likumam nav pamata likt maksāt papildus nodokli gadījumā, ja debitorparāds, kas ir radies pirms 2018. gada, kļūst bezcerīgs un norakstīts 2018. gadā. Ja tas tā būtu, tad rastos dubulta nodokļu uzlikšana.

Attiecībā uz debitorparādiem, kuri ir radušies pēc 2018. gada 1.janvāra, ir spēkā jaunā uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtība, t.i. uzņēmumu ienākuma nodoklis tiek maksāts tikai peļņas sadales brīdī, t.i. tad kad ieņēmumi reāli gūti un sadalīti dividendēs.  Uzņēmumi apzinās, ka darījuma negatīva iznākuma gadījumā zaudējumi no debitorpārādiem būs uzskatāmi par peļņas sadali (ja tā nebūtu, būtu plašas iespējas manipulēt ar fiktīvajiem darījumiem).

Tālāk pārejas noteikumu 31. punkts nosaka, ka nodokļa maksātājs, kurš līdz 2017. gada 31. decembrim bija uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs saskaņā ar likumu “Par uzņēmumu ienākuma nodokli“, ir tiesīgs samazināt taksācijas perioda ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo bāzi par debitora parādiem, kas radušies līdz 2017. gada 31. decembrim un, sākot ar 2018. gada 1. janvāri:

1) tiek iekļauti zaudējumos (izdevumos), ja debitora parāds atbilst likuma 9. panta trešās daļas nosacījumiem, ievērojot šo pārejas noteikumu 10. punktu;

2) tiek norakstīti no uzkrājuma nedrošajiem parādiem, kas izveidots līdz 2017. gada 31. decembrim un kas, sākot ar 2018. gada 1. janvāri, tiek uzskaitīts dalīti no citiem uzkrājumiem, ja debitora parāds netiek iekļauts peļņas vai zaudējumu aprēķina izdevumos un tas atbilst likuma 9. panta trešās daļas nosacījumiem.

Šis punkts ir jāvērtē kā atvieglojums nodokļu maksātājiem, kuri turpina cīnīties par debitorparādu atgūšanu (vai kritēriju izpildi, kuri padarīto šos zaudējumus atskaitāmus uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķiem 2017. gadā). Patiesi, ja parāds ir radies 2017. gadā vai agrāk un tikai 2018. gadā uzņēmums izpilda visas prasības, lai debitorpārāda zaudējumi ir atskaitāmi, tas iegūst tiesības samazināt ar nodokli apliekamo bāzi. Vienlaicīgi pārejas noteikumu 10. punkts samazina  par šo debitorparāda summu 2017. gada nesadalīto peļņu, kuru drīkst sadalīt dividendēs, neaprēķinot jauno uzņēmumu ienākuma nodokli. Savukārt, otrajā gadījumā, jau veicot uzkrājumus 2017. gadā, tie ir samazinājuši finanšu peļņu, tāpēc otrreiz samazināt 2017. gada peļņu jaunais likums vairs neprasa.

Tādā veidā 31. punkts atrunā situācijas, kurās nodokļu maksātājam ir “veci” parādi, taču tas ir izpildījis prasības attiecībā uz nedrošo  parādu atskaitīšanu pēc 2018. gada 1. janvāra. Jaunā likuma autori ir pacentušies,  lai nodokļu maksātāji nezaudētu savas tiesības, būsim pateicīgi viņiem par to.

Saskaņā ar Latvijas – Polijas līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu 5. panta 3. daļu: “Būvlaukums, celtniecības, montāžas vai instalācijas projekts vai ar to saistītā pārraudzības vai konsultatīvā darbība tiks uzskatīta par pastāvīgo pārstāvniecību tikai tad, ja šie celtniecības vai projektēšanas darbi ilgst vairāk nekā deviņus mēnešus.

Tātad ja celtniecības darbi (no būvlaukuma sagatavošanai līdz pilnīgai pabeigšanai) ilgst virs 9 mēnešiem, Polijas uzņēmumam ir jāreģistrē Latvijā pastāvīgā pārstāvniecība.

Ja pārstāvniecība rodas, nākamais jautājums ir peļņas attiecināšana uz šādu pastāvīgo pārstāvniecību. Kopumā ienākumi no celtniecības laukuma ir jānodala divās daļās. Aktivitātes, kuras veido pastāvīgo pārstāvniecību, dažkārt tiek sauktas par “onshore” daļu un aktivitātes, kuras pastāvīgo pārstāvniecību neveido, t.s. “offshore “daļa (nejaukt ar beznodokļu zonām).

Būvniecības projektos, ja ārvalstu uzņēmums ir vienlaicīgi arī  būvmateriālu piegādātājs, tad būvmateriālu piegāde parasti neveido pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu. Izņēmums varētu būt, ja ārvalstu būvniekam šeit ir veidojas pastāvīgā pārstāvniecība pēc vispārējā principa, t.i. tam ir pastāvīga klātbūtne Latvijā un arī būvmateriālu piegāde ir attiecināma uz šo pastāvīgo vietu.

Taču gadījumā, ja, teiksim, Polijas uzņēmumam pirms celtniecības darbu uzsākšanas nav klātbūtnes Latvijā un līgums par celtniecību ir noslēgts attālināti, tad uz šo pastāvīgo pārstāvniecību attieksies tikai tās aktivitātes, kuras tiek veiktas būvlaukumā. Tātad celtniecības materiālu piegāde principā neveido daļu no pastāvīgās pārstāvniecības un peļņa no tiem nav jāattiecina uz Latviju.

Aktivitātes, kuras attieksies uz pastāvīgo pārstāvniecību, būs celtniecības, montāžas darbi, kuri tiek veikti Latvijā (iespējams, arī būvuzraudzības aktivitātes). Pastāvīgajai pārstāvniecība  ir jāaprēķina peļņas daļa, kura tiek nopelnīta no celtniecības un montāžas darbiem, piemērojo neatkarīga uzņēmuma pieeja, kas nosaka, ka pārstāvniecībai ir jānosaka apliekamais ienākums, tā it kā tā būtu neatkarīgs uzņēmums. Parasti tas notiek uz izmaksu bāzes, kuras ir palielinātas par atbilstošu uzcenojumu. Kā arī  ir jāatceras, ka uz pastāvīgo pārstāvniecību ir iespējams attiecināt daļu no ārvalstu uzņēmuma centrālajiem un administratīvajiem izdevumiem.

Svarīgs moments ir arī konstatēt, kuri darbinieki tiek nodarbināti pastāvīgās pārstāvniecības labā. Ja Polijas celtnieki tiek nosūtīti darba veikšanai, šo celtnieku algotā darba ienākumi ir apliekami ar nodokli Latvijā. Var parādīties arī jautājums par citu speciālistu (piemēram, būvuzrauga, plānotāju, kuri regulāri neatrodas Latvijā) algotā darba ienākumu attiecināšanu uz šādu pastāvīgo pārstāvniecību.

Nobeigumā jāsaka, ka mēģināju ieskicēt svarīgākos jautājumus. Jautājumi par pastāvīgajām pārstāvniecībām parasti ir komplicēti un dažkārt pretrunīgi, tāpēc veicot šādus darījumus ir ieteicams konsultēties ar nodokļu speciālistiem.

Ja cesionārs (prasījumu tiesību pircējs) ir ar kreditoru (cedentu) saistīta persona, tad cedējot prasību ir jāievēro noteikumi par tirgus vērtību. Tas nozīmē, ka darījums nedrīkst notikt par nominālvērtību, bet gan cesionāram ir jābūt iespējai nopelnīt atlīdzību tirgus vērtībā. Tātad, ja prasījuma tiesību (parāda) nominālvērtība ir, teiksim, 10 000, atlīdzība par parāda pārņemšanu būs mazāka, teiksim, 9 000, t.i. darījumam ir jānotiek ar diskontu. Cik lielam ir jābūt diskontam, ir jautājums, uz kuru var atbildēt, tikai veicot pilnu transfertcenu analīzi, taču to noteikti ietekmēs tādi faktori, kā parādnieka maksātspēja, diskonta faktoram u.c.

Ja uzņēmumam ir salīdzināmi dati, piemēram, salīdzināmi debitorparādi ir cedēti nesaistītām piedziņas kompānijām, ir iespējams izmantot tos, kā iekšējos salīdzināmos darījumus. Ja tādu nav, uzdevums ir krietni sarežģītāks, jo ir jāaprēķina, gan diskonta faktors, kādu cesionārs būtu gatavs saņemt par, teiksim, bezriska darījumu, gan arī jāvērtē parāda atgūšanas iespējas un līdz ar to arī prēmija par debitoru riska uzņemšanos.

Jāatceras, ka tirgus vērtības pamatošanai nepietiks paprasīt piedāvājumus no piedziņas kompānijām, jo piedāvājumi nav darījumi, tāpēc tos nevar izmantot kā salīdzināmus rādītājus.

Atbildot uz jautājumu no transfertcenu viedokļa, uzcenojums jāpiemēro nav, tā iemesla dēļ, ka šīs izmaksas ir uzskatāmas par t.s. caurplūstošajām izmaksām jeb angliski – “pass-through costs”, kuras šajā gadījumā A ir uzņēmies B ērtību labā, līdz ar to A nav jāpievieno ievērojams uzcenojums šīm izmaksām. Taču A var pieprasīt atlīdzību par starpniecības reklāmā veikšanu, tātad administratīvajām izmaksām, kuras tam ir radušās, piemēram, pēc stundas likmēm, ievērojot patērēto laiku vai attiecinot izmaksas.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāveic plānotās darbības skaitļu analīze. Pieņemot, ka apgrozījums nepārsniegs 40 000  gadā (kas ir mikrouzņēmumu ierobežojošs faktors) pieņemsim, ka ir divas situācijas: vienā ir augstas izmaksas (kas varētu būt auto pārvadājumu biznesā), otrā situācijā izmaksas ir nelielas (izmaksas neietver saimnieciskās darbības veicēja atlīdzību).

Zemas izmaksas Augstas izmaksas
Ieņēmumi 40000 40000
Izdevumi 10000 32000
Peļņa 30000 8000
Peļņas marža 75% 20%
Mikrouzņēmums
Mikrouzņēmuma nodoklis (15%) 6000 6000
Alga (saimnieciskās darbības veicējs) 8640 8640
Ienākumu pārpalikums 15360 -640
 Pašnodarbinātais
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (23%) 6900 1840
Minimālais sociālās apdrošināšanas iemaksas 480 x 32.15 x 12 1658.94 1658.94
5% sociālās apdrošināšanas iemaksas pensijai no pārsnieguma 1242 142
Pašnodarbinātā nodokļi kopā 9801 3641

 

No tabulas ir acīmredzams, ka pie zemām izmaksām, izdevīgāks ir mikrouzņēmuma nodokļa režīms – pat ja no ienākuma pārpalikuma nāktos maksāt dividenžu nodokli – 20% apmērā. Savukārt, ja izmaksas ir augstas, uzvar pašnodarbināto režīms.

Tāpēc nozarēs ar augstu pievienoto vērtību – konsultācijas, grāmatvedības pakalpojumi, visticamāk, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīms saglabās konkurētspēju, turpretim, teiksim, ražošanas nozarēs – tas nebūs konkurētspējīgs.

 

Jaunākās ziņas un raksti

19piektdien, aprīlis 19, 2019

Bizness totālas kontroles apstākļos, jeb ko iesākt ar kipriotiem un LLP-iškām?

piektdien, aprīlis 19, 2019|0 Komentari

OECD realizētā BEPS plāna rezultātā aizvien vairāk tiek apšaubītas tēvu tēvu komercdarbības vešanas metodes, kuras tika izmantotas jau [...]

24svētdien, marts 24, 2019

Dividendes un korporatīvās dalībnieku struktūras veidošana

svētdien, marts 24, 2019|0 Komentari

Dividendes - par to kā šobrīd tās plānot un attiecīgi - kā veidot dalībnieku (akcionāru) struktūru, šajā rakstā. [...]

1piektdien, marts 1, 2019

Dibinām Kipras uzņēmumu jeb brauksim lēnāk pār tiltu, draugi!

piektdien, marts 1, 2019|0 Komentari

Nupat diezgan lielu jezgu ir sacēlusi Valsts ieņēmumu dienesta 2019. gada 4. janvārī izsniegtā uzziņa Nr. 31.1-8.5/2751[1] par [...]