Cost Plus metode (izmaksu pieskaitīšanas metode, turpmāk – “C+”) ir viena no vienkāršākajām un visplašāk izmantotajām cenu noteikšanas pieejām uzņēmējdarbībā. Tās pamatā ir princips, ka produkta vai pakalpojuma pārdošanas cena tiek noteikta, pie pašizmaksas pieskaitot noteiktu uzcenojumu (peļņas normu). Šī metode tiek plaši izmantota gan ražošanā, gan pakalpojumu nozarē, gan publiskajos iepirkumos, jo tā nodrošina relatīvu vienkāršību, caurskatāmību un stabilitāti.

Tomēr, neraugoties uz tām priekšrocībām, C+ metodei ir savi  ierobežojumi un riski. Par to plašāk rakstā.

Metodes būtība un pieņēmumi

C+ metodes centrālais elements ir pašizmaksa. Pašizmaksu noteikšanas principi var būt dažādi, un to noteikšanā slēpjas pirmais klupšanas akmens.

Parasti pašizmaksa ietver visas izmaksas, kas attiecas uz produktu ražošanu vai pakalpojuma sniegšanu. Tās var iedalīt tiešajās un netiešajās izmaksās.

  • Tiešās izmaksas parasti ietver izejvielas, darba algu konkrēta produkta izgatavošanai, transportēšanas izmaksas un citas tieši identificējamas izmaksas.
  • Netiešās izmaksas ietver ražošanas telpu īri, komunālo maksājumus, amortizāciju utt., kuras nav tieši piesaistāmas vienai vienībai
  • Papildus var izdalīt administratīvās un pārdošanas izmaksas, kuras dažkārt tiek uzskatītas par daļu no izmaksām, kas dažreiz ir vadības algas, mārketinga izdevumi un citas izmaksas.

Tātad, pirmkārt, mēs saskaramies ar nosacīti produkcijas/pakalpojumu ražošanas/sniegšanas izmaksām vai pilnajām izmaksām. Atkarībā no izmaksu veida mainās metodes nosaukums: pirmajā gadījumā tas ir C+ (bruto uzcenojums), bet otrā darījuma tīrās peļņas metode (full cost jebšu pilno izmaksu uzcenojums). Dažkārt praksē ir pieredzēts, ka ar C+ tiek saprastas abas šīs pieejas. Atstāsim metožu precīzu nosaukumu atklātu un koncentrēsimies uz principu, kad izmaksām (pilnajām vai daļējām) tiek pieskaitīts uzcenojums.

Ražošanas uzņēmumi

Ražošanā šī metode ir īpaši populāra, jo izmaksu struktūra parasti ir skaidra un prognozējama. Uzņēmumi, kas ražo standartizētus produktus, var relatīvi precīzi noteikt vienas vienības pašizmaksu un pievienot noteiktu uzcenojumu.

Dažos gadījumos ražotāji īpašu uzmanību pievērš tieši materiālu  un citu mainīgo izmaksu ietekmei uz gala cenu. Šādā situācijā tiek izmantota tā sauktā ieguldījuma (contribution analysis) analīze pieeja, kur galvenais uzsvars tiek likts uz mainīgajām izmaksām, īpaši materiāliem. Šajā pieejā tiek analizēts, cik lielu ieguldījumu katra pārdotā vienība sniedz kopējo fiksēto izmaksu segšanai un peļņas veidošanai.

Ir svarīgi noteikt, cik materiālu un citu resursu ir nepieciešams vienas preces vienības saražošanai. Ja šīs izmaksas ir precīzi identificējamas, uzņēmums var salīdzināt, piemēram, vienības bruto pašizmaksu gadījumos, kad produkcija tiek pārdota saistītajiem uzņēmumiem (grupas ietvaros) un nesaistītiem uzņēmumiem tirgū.

Visiem citiem gadījumiem tiek izmantota pilno izmaksu (full cost) uzcenojuma pieeja, kur uzcenojums tiek piemērots ar produktu saistītajām izmaksām. Šajā gadījumā izmaksu bāzē tiek iekļautas ne tikai tiešās izmaksas (materiāli un darbs), bet arī ražošanas pieskaitāmās izmaksas, administratīvās izmaksas un dažkārt arī daļa no pārdošanas un vadības izmaksām.

Šāda pieeja ļauj uzņēmumam nodrošināt, ka produkta cena sedz visas uzņēmuma izmaksas un nodrošina noteiktu peļņas līmeni. Tā ir īpaši raksturīga situācijās, kur uzņēmumam ir relatīvi stabila izmaksu struktūra un paredzams pieprasījums.

Ņemot vērā, ka pilno izmaksu uzskaites pieeja var radīt arī iespējamos riskus, jo pilnībā balstās uz izmaksu struktūru un ne vienmēr pietiekami ņem vērā tirgus pieprasījumu vai konkurentu cenas. Piemēram, krīzes situācijā, kad samazinās pieprasījums, pārdošanas cena vairs nevarēs absorbēt visas izmaksas.

Nozarēs ar intensīvu cenu konkurenci, uzņēmums nevar brīvi noteikt cenu tikai uz izmaksu uzņēmuma bāzes. Ja konkurenti piedāvā zemākas cenas, uzņēmumam var nākties pielāgoties neatkarīgi no savas pašizmaksas.

Pakalpojumu sniegšana

C+ metode tiek plaši izmantota arī pakalpojumu nozarē. Atšķirībā no ražošanas uzņēmumiem, kur galvenie izmaksu elementi bieži ir materiāli un ražošanas process, pakalpojumu sniegšanā galvenais izmaksu faktors parasti ir darba izmaksas un pakalpojuma sniegšanu saistītie resursi.

Pakalpojumu uzņēmumu izmaksu struktūra parasti sastāv no:

  • darbinieku algām un ar tām saistītajiem nodokļiem,
  • telpu uzturēšanas izmaksas,
  • informācijas tehnoloģiju izmaksām,
  • administratīvajām izmaksām,
  • citiem pakalpojumu sniegšanai nepieciešamajiem resursiem.

Tāpēc C+ metodes pakalpojumu jomā bieži balstās uz darba izmaksu aprēķinu, kam tiek pieskaitīts noteikts uzcenojums. Piemēram, konsultāciju, juridisko, IT vai grāmatvedības pakalpojumu uzņēmumos bieži tiek aprēķināta vienas darba stundas pašizmaksa. Šī pašizmaksa var ietvert ne tikai darbinieka algu, bet arī ar darba vietu radītajām izmaksām, piemēram, biroja telpas atbalstu, atbalstu un administratīvo atbalstu.

Kad ir noteiktas vienas darba stundas vai projekta pašizmaksa, uzņēmums tai pieskaita noteiktu uzcenojumu, kas nodrošina uzņēmuma peļņu. Piemēram, ja konsultanta stundas pašizmaksa ir 40 eiro un uzņēmums  piemēro 50% uzcenojumu, klientam pakalpojums var tikt piedāvāts par 60 eiro stundā.

Tomēr pakalpojumu nozarē C+ metodei ir arī ierobežojumi. Viens no būtiskākajiem no izaicinājumiem ir precīza izmaksu sadale jeb izmaksu bāzes noteikšana, jo daļu izmaksu  ir grūti piesaistīt konkrētam projektam vai klientam. Piemēram, administratīvās izmaksas vai vadības izmaksas bieži tiek sadalītas starp vairākiem projektiem, izmantojot dažādas sadales metodes.

Vēl viens ierobežojums ir tas, ka C+ metode ne vienmēr ņem vērā klienta uztverto pakalpojuma vērtību . Dažās nozarēs, konsultāciju vai radošajās industrijās, pakalpojuma vērtība klientam var būt īpaši atkarīga no faktiskajām izmaksām, kuras ir noteiktas pakalpojuma sniegšanai. Šīs situācijas izmaksu balstīta cenu noteikšana var ierobežot uzņēmuma iespējas gūt lielākus ienākumus.

Tipisks piemērs ir, ja Mātes uzņēmums sniedz vadības pakalpojumus, balstoties uz C+ procedūru. Šeit pirmkārt rodas jautājums par to, vai šādi pakalpojumi meitas uzņēmumam vispār ir nepieciešami, cik tie ir lietderīgi un kāds ir labums, kas izriet no pakalpojuma, un attiecīgi vai samaksa ir atbilstoša.

Turklāt šī metode var samazināt motivācijas pakalpojumu sniedzējam optimizēt izmaksas, jo pakalpojuma cena tiek tieši saistīta ar izmaksu līmeni. Ja pakalpojuma sniedzējs zina, ka izmaksas tiks segtas un uzcenojums precīzi procentuāli, var rasties riski, ka izmaksu kontrole netiek veikta pietiekami stingri.

Tirdzniecība

C+ metode tiek plaši izmantota arī tirdzniecības uzņēmumos, īpaši vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Šajā sektorā cenu veidošanas princips ir līdzīgs kā citās nozarēs – produkta pārdošanas cena tiek noteikta, pie produkta iegādes izmaksām pieskaitot noteiktu uzcenojumu.

Tirdzniecības uzņēmumu izmaksu bāze parasti ir preču iegādes cena, kas ietver cenu, par kādu produktu tiek piegādāta no piegādātāja, kā arī ar iegādi saistītās izmaksas. Šīs izmaksas var ietvert transporta izmaksas, muitas maksājumus, apdrošināšanu, noliktavas izmaksas un citas loģistikas izmaksas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka prece nonāk  pie tirgotāja. Kad preces iegādes izmaksas ir noteiktas, tirgotāju tām pieskaita uzcenojumu (markup).

Dažkārt tirgotāji izmanto arī daudzpakāpju uzcenojumu sistēmu, kurā tiek ņemtas dažādas izmaksu kategorijas. Piemēram, var tikt pieskaitītas loģistikas un noliktavas izmaksas, bet pēc tam – tirdzniecības uzcenojums, kas sedz administratīvās izmaksas un nodrošina peļņu.

Tirdzniecībā bieži tiek veikta bruto peļņas (gross profit) analīze pa preču grupām. Uzņēmumi nosaka mērķa bruto peļņas līmeni katrai preču kategorijai, lai nodrošinātu pietiekamu ienākumu plūsmu kopējo izdevumu segšanai un plānotās rentabilitātes sasniegšanai.  

Tomēr arī tirdzniecības nozarē C+ metodei ir vairāki ierobežojumi. Viens no tiem ir tas, ka šī pieeja primāri balstās uz izmaksām, nevis tirgus situāciju, pieprasījumu vai konkurentu cenām, kas var novest pie pārāk augsta vai pārāk zema cenu līmeņa.

 

Turklāt tirdzniecībā būtiska nozīme ir arī pieprasījuma svārstībām, akcijām un sezonālām cenu izmaiņām. Tāpēc uzņēmumi bieži vien koriģē C+ metodes, kas nosaka cenu, jo konkurentu cenas, pieprasījumu un mārketinga stratēģiju.

Vēl viens ierobežojums ir tas, ka uzcenojuma procentu izvēle ne vienmēr ir vienkārša. Ja uzcenojums ir pārāk zems, uzņēmums var nespēt segt savas darbības izmaksas, savukārt pārāk augsts uzcenojums var būtiski samazināt uzņēmuma konkurētspēju tirgū. 

Secinājumi

Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, C+ metode joprojām ir viena no izmantotajām cenu noteikšanas pieejām tirdzniecībā. Tā nodrošina strukturētu veidu, kā noteikt cenu, ļaujot uzņēmumam kontrolēt izmaksas un plānot peļņu.

Tomēr tās galvenais trūkums ir tirgus faktoru ignorēšana, kā arī var mazināt motivāciju optimizēt izmaksas un uzlabot efektivitāti. Tā neņem vērā pieprasījumu, konkurenci un klientu uztverto vērtību. Dinamiskā un konkurētspējīgā tirgū uzņēmumiem bieži nepieciešams kombinēt C+ pieeju ar tirgus analīzi un vērtībā balstītu cenu noteikšanu. 

Tāpēc C+ metode jāuzskata nevis par universālu risinājumu, bet par vienu no instrumentiem cenu noteikšanas stratēģijā. Efektīva tās izmantošana prasa precīzu izmaksu uzskaiti, pārdomātu uzcenojuma noteikšanu un regulāru tirgus situācijas izvērtēšanu.