Reinvestētās peļņas nodoklis – alternatīvs viedoklis (papildināts)

Pēdējā laikā aizvien biežāk tiek skandēts: “ir jāievieš reinvestētās peļņas nodoklis”, “izdarīsim kā Igaunijā”, “veicināsim Latvijas tautsaimniecību” utt. Par labu šāda nodokļa ieviešanai tiek piesaukti tikai un vienīgi pozitīvi argumenti. Fakts, ka netiek pieminēta neviena tā negatīva īpašība, mani padara bažīgu. Patiesi, katrai lietai, kurai ir pozitīvās īpašības, ir arī negatīvās, taču acīmredzot tikai ne reinvestētās peļņas nodoklim.

Tāpēc rakstā piedāvāju paraudzīties uz to no nedaudz citas puses – kas ir šis nodoklis, kā tas ietekmēs dažādus nodokļu maksātājus, un vai visi to maksās?

Kas ir reinvestētās peļņas nodoklis?

Pirmkārt, uzskatu, ka nodokļa nosaukums  – “reinvestētās peļņas nodoklis” nav korekts. Patiesībā, ja uzņēmums nesadala peļņu, tā ir vienkārši nesadalītā peļņa. Peļņas nesadalīšana dividendēs nenozīmē, ka tā tiek reinvestēta, teiksim, pamatlīdzekļos vai  apgrozāmajos līdzekļos. Piemēram, uzņēmums var darboties kā pārdošanas starpnieks vai sniegt pakalpojumus un gūt peļņu, taču nesadalīt to. Vai tāpēc šī peļņa būs reinvestēta?

Manuprāt, pirmais jautājums, kurš ir jāuzdod “reinvestētās peļņas” nodokļa autoriem ir – ko mēs ar to vēlamies panākt, mainot uzņēmumu ienākuma nodokli? Vai mērķis ir panākt, lai uzņēmumi investē pamatlīdzekļos, apgrozāmajos līdzekļos, glabā naudu seifā vai, teiksim, iegulda meitas uzņēmumā, kura pamatdarbība ir jahtu izīrēšana vienam klientam?

Ir izskanējuši argumenti, ka 0% reinvestētās peļņas nodoklis veicinās uzņēmumu kapitalizāciju un uzlabos kredītspēju, kas tā arī ir, jo atliekot nodokļu maksāšanu, palielinās uzņēmuma pašu līdzekļi. Tomēr, manuprāt, nav izskanējis neviens pārliecinošs arguments par to, kādā veidā šāds nodoklis mudinās vairāk investēt, vairāk ražot vai sniegt pakalpojumus.

Kā reinvestētās peļņas nodoklis ietekmēs dažādus spēlētājus?

Kāds reinvestētā nodokļa princips šobrīd iezīmējas? Tātad tiek plānots, ka reinvestētās (nesadalītās) peļņas nodoklis būs 0%, taču peļņas sadales gadījumā uzņēmumam būs jāmaksā 20% no sadalītās peļņas – 20/80 princips. Šis nodoklis ietvers arī kapitāla nodokli no dividendēm, t.i. 10% dividenžu nodoklis fiziskajām personām vairs jāmaksā nebūs.

Komercsabiedrības, kuras pieder fiziskajām personām

Uzņēmumi, kuru kapitāla daļas pieder fiziskajām personām, visticamāk iegūs, jo sadalot peļņu nebūs jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis 10% no dividendēm. Protams, šis ieguvums būs tikai tajā gadījumā, ja ieviešot 20% sadalītās peļņas nodokli, netiks saglabāts vai pat palielināts nodoklis no dividendžu izmaksas.

Uzņēmumu īpašnieki – fiziskās personas  nereti gūst ienākumus no komercdarbības dividenžu veidā, tā vietā, lai maksātu sev algu un attiecīgi algas nodokļus. Tātad sanāk, ka reinvestētās peļņas nodoklis mudinās komercsabiedrību dalībniekus – fiziskās personas vairāk izmaksāt sev atlīdzību dividendēs (jo kopējais nodokļu slogs fiziskajām personām uz dividendēm samazināsies no 25% uz 20%) Ja šis ir nodokļa izmaiņu mērķis, tad man nav skaidrs, kā tas iet kopā ar visu laiku deklarēto par to, ka nodokļu slogs ir jāpārliek no darbinieku algām uz kapitālu (t.sk. dividendēm). Manuprāt, tiks panākts gluži pretējs efekts, daļa iepriekšējo darbinieku var “restrukturēties” par komersantiem, kā rezultātā uzņēmumu ienākuma ieņēmumi bez šaubām augs, taču algas nodokļi – samazināsies.

Ārvalstu investori

Tālāk par investīciju piesaistīšanu. Vai reinvestētās peļņas nodoklis piesaistīs investorus? Protams, ka piesaistīs! Eiropa, NVS valstis, Vidusāzija, Tuvie Austrumi čum un mudž no investoriem, kuri nevēlas maksāt nodokļus vispār,  tos noteikti piesaistīs 0% nesadalītās peļņas nodoklis. Resp., piesaistīs iespēja nemaksāt nodokļus vispār (par to nedaudz vēlāk).

Bet runājot par investoriem, ir jāuzdod jautājums, kādu  investoru mēs gribam redzēt?

Ja mēs vēlamies piesaistīt investorus, kuri izmantos Latvijas komercsabiedrību ar mērķi  tirgot preces vai sniegt pakalpojumus, akumulējot pietiekamu daudzumu peļņas un pēc tam tādā vai citādā veidā pazūdot, tad 0% nesadalītās peļņas nodoklis ir pareizais ceļš.

Turpretim, ja mēs vēlamies, lai ārvalstu uzņēmumi dibinātu Latvijā ražotnes, investētu līdzekļus, veidotu darba vietas, es nedomāju, ka 0% nesadalītās  peļņas nodoklis būs stimuls.

Pirmkārt, tāpēc, ka ražotājs negūst peļņu ražošanas sākotnējā fāzē. Šajā fāzē ir augstas ražošanas uzsākšanas izmaksas un ražošanas attīstības izmaksas, lai sasniegtu pietiekamu  ražošanas kapacitāti, tāpēc šajā fāzē līdz peļņas gūšanai vēl ir tālu. Arī tad, ja uzņēmums atrodas brieduma fāzē un turpina kāpināt investīcijas pamatlīdzekļos, visticamāk, ka tam nodoklis nebūs vēl jāmaksā nolietojuma nodokļiem izmaksu dēļ. Līdz ar to tieši esošā nodokļu sistēma mudina investēt  pamatlīdzekļos, bet 0% nesadalītās peļņas nodoklis veicinās tikai vēlmi peļņu nesadalīt.

Otrkārt, patreizējā uzņēmumu ienākuma nodokļa  likumdošana satur virkni priekšrocību, tādas kā paātrinātais nolietojums nodokļu vajadzībām, 1,5 koeficients investīcijām jaunos pamatlīdzekļos, pamatlīdzekļu aizstāšanas atlaide, speciālo ekonomisko zonu atlaide u.c.

Piemērs. Ražotājs investē 1 000 000 euro jaunos ražošanas pamatlīdzekļos (izmantošanas ilgums  5 gadi), iegūstot tiesības piemērot 1,5 koeficientu pamatlīdzekļu nolietojuma bāzei. Ja 5 gadu laikā uzņēmums gūst ieņēmumus 10 000 000 euro apmērā, tā izmaksas ir 6 000 000 euro, tad nodokļu slogs pēc pašreizējā un plānotā sadalītās peļņas nodokļa 20% apmērā ir šāds.

Kā redzams no piemēra, kopējais “sadalītās peļņas nodokļa” slogs šajā gadījumā ir ievērojami lielāks (par 275 000 euro), nekā tas būtu jāmaksā pie patreizējā nodokļa režīma.

Treškārt, kas, manuprāt, ir svarīgākais, ārvalstu investoram, ja tas ir nopietns investors, ir nauda – pašu līdzekļi vai piesaistītie līdzekļi. Viņam neinteresēs organiskās izaugsmes stratēģija un tāpēc arī neinteresēs nodokļa atlikšana.  Taču tas, kas interesēs noteikti būs ilgtermiņa naudas plūsma: ieguldījums un tā atdeve. Un ilgtermiņā “reinvestētās peļņas” nodoklis 20% apmērā viennozīmīgi zaudē “parastajam” uzņēmumu ienākuma nodoklim 15% apmērā, ne tikai likmes ziņā, bet arī dažādu atlaižu dēļ (kā tas izriet no piemēra). Bet uz to taču izslavētā Igaunijas nodokļa sistēma arī balstās: maksā vēlāk, bet vairāk!

Es neesmu makroekonomikas speciālists, taču uzskatu, ka tieši balstoties uz šo principu arī  tiek panākts budžeta pieaugums Igaunijā 3-4 gadā pēc reinvestētās peļņas nodokļa ieviešanas (nevis dēļ tā, ka visi pēkšņi sāk ražot vairāk). Respektīvi, sākotnēji visi priecājas, ka nodoklis nav jāmaksā, bet tad pienāk laiks, kad tas ir jāsāk maksāt un jāmaksā ir vairāk, jo agri vai vēlu peļņa ir jāizņem.  Citādi nav vērts nodarboties ar komercdarbību.

Latvijā ir pietiekami daudz ārvalstu uzņēmumu meitas sabiedrības, kuras nodarbojas ar ražošanu un nodarbina daudz darbinieku. Es nerunāju neviena no šiem uzņēmumiem vārdā, kā arī man nav ne mazākās nojausmas, ko šādi uzņēmumi domā par gaidāmajām izmaiņām. Tomēr viens ir skaidrs – šie uzņēmumi šeit ir, un tas nozīmē, ka esošā sistēma tos nav aizbiedējusi, tātad mūsu nodokļu sistēma nav bijusi par šķērsli ražotņu atvēršanai. Cerēsim, ka grozījumi nodokļu likumos tos neaizbiedēs.

Kādas ir reinvestētās peļņas nodokļa priekšrocības?

Publiski tiek uzsvērtas četras svarīgākās lietas, kuras it kā uzlabos reinvestētās peļņas nodoklis, proti:

1. uzlabosies uzņēmumu kapitalizācija
2. pieaugs ārvalstu investīciju apjoms
3. samazināsies administratīvais slogs
4. uzlabosies naudas plūsma.

Paraudzīsimies vai tas patiešām ir tā.

1. Uzņēmumu kapitalizācijas/kredītspējas uzlabošanās

Ekspertu, kuri atbalsta reinvestētās peļņas 0% nodokļa ieviešanu, viedokļos dominē viedoklis, ka uzņēmumi ir ieinteresēti peļņu neuzrādīt, tādējādi samazinot savu nesadalīto peļņu, kā arī samazinot iespējas saņemt kredītu.

Tā kā neesmu banku eksperts, tāpēc atbildi meklēju publiskos avotos un atradu šādu  laikraksta “Dienas Bizness” publikāciju “Kāpēc banka atsaka aizdevumu?” Publikācija pieejama šeit.

Saskaņā ar šo publikāciju svarīgākie iemesli kredīta atteikumam ir šādi:

• nepietiekama nākotnes naudas plūsma plānotajām saistībām
• īpašnieku un uzņēmumu pieredze
• augsts nozares / biznesa risks
• nepietiekams nodrošinājums
• jauns uzņēmums, nav pietiekama finanšu stabilitāte
• projekta idejai trūkst ekonomiskā pamatojuma.

Šajā publikācijā uzņēmuma nepietiekams kapitalizācijas līmenis starp atteikuma iemesliem pieminēts netiek (ja nu vienīgi uz to attālināti var attiecināt 5. punkta kritēriju “jauns uzņēmums, nav pieteikama finanšu stabilitāte”).

Apmeklējot dažādu kredītiestāžu tīmekļa vietnes, ikviens var pārliecināties, ka tajās parasti ir norādīts, ka mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana ir iespējama tikai tad, ja ir nodrošinājums (nereti tiek prasīts arī īpašnieka vai amatpersonas personiskais galvojums). Līdz ar to uzņēmumu kapitalizācijas līmenis ne  vien nav svarīgākais kritērijs kredīta saņemšanai, bet vispār netiek pieminēts, kā priekšnoteikums kredīta saņemšanai.

2. Ārvalstu investīciju pieaugums

Apsvērumi attiecībā uz ārvalstu investīcijām ir sniegti šī raksta iepriekšējā nodaļā.

3. Administratīvā sloga samazināšanās

Attiecībā uz administratīvā sloga samazināšanos detalizētus komentārus ir sniegusi Latvijas nodokļu konsultantu asociācija savā 10 punktu aprakstā, kas ir publicēts sociālajos tīklos. Nemēģināšu kopēt tos šeit, taču  piebildīšu, ka saskaņā ar nodokļu ekspertu sacīto, administratīvais slogs ne vien nesamazināsies, bet arī var būtiski pieaugt, jo daudzas izmaksas tiks pielīdzinātas peļņas sadalei (piemēram, ar saimniecisko darbību nesaistītas izmaksas, darījumu nobīdes no tirgus cenām – saistīto pušu darījumos u.c.).

4. Naudas plūsmas uzlabošanās

Ieviešot reinvestētās peļņas nodokli, it kā uzlabošoties naudas plūsma, jo nebūs jāmaksā avansa maksājumi par uzņēmumu ienākuma nodokli.  Patreizējā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma tiek kritizēta par to, ka ir jāveic ikmēneša avansa maksājumi, kuri balstās uz iepriekšējā gada peļņas aprēķina rezultātiem, arī tajā gadījumā, ja tekošajā pārskata gadā peļņas nav. Tiktāl tā ir taisnība. Tomēr eksperti vai nu nezināšanas dēļ, vai apzināti noklusē to, ka avansa maksājumus ir iespējams samazināt gadījumos, ja ir samazinājies apgrozījums, uzņēmums ir mainījis darbības virzienus u.c. Veids, kā to izdarīt ir pietiekami vienkāršs – sazinoties ar Valsts ieņēmumu dienestu un sniedzot nepieciešamo informāciju. Savukārt pats par sevi fakts, ka ir jāmaksā avansa maksājumi par uzņēmumu ienākuma nodokli, manuprāt, ļauj nodokļu maksātājam saplānot savas izmaksas gada ietvaros, un tāpēc nevar tikt uzskatīts par kaut ko nepareizu.

Manuprāt, šīs ekspertu piesauktās reinvestētās peļņas nodokļa priekšrocības, kā minimums, ir stipri pārspīlētas un ilgtermiņā taustāmus labumus uzņēmumiem nesniegs.

0% nesadalītās peļņas nodokļa izaicinājumi

Līdz ar jaunā peļņas nodokļa parādīšanos Igaunijā, parādījās arī veidi, kā šo nodokli nemaksāt vispār. Nodokļa nemaksāšanas struktūru veidi ir dažādi, un lai arī pēdējos  gados Igaunijas valdība kaut kā ir mēģinājusi tos ierobežot, zemāk pievienoju šādas struktūras iespējamo paraugu.

Kā darbojas struktūra? Diezgan vienkārši, taču kurš katrs to arī nevar realizēt. Ir būtiski, ka nesadalītā peļņa ir pietiekami liela, teiksim, vismaz 1 miljons, un ir kāds kreditētājs, kurš ir gatavs īslaicīgi aizdot nepieciešamos līdzekļus struktūras realizācijai.

Holdings, kuram pieder kapitāla daļas Operatīvajā uzņēmumā, nodibina Speciālu uzņēmumu. Tālākās darbības ir šādas:

(1) Speciālais uzņēmums saņem kredītu no bankas 1 000 000 euro apmērā;

(2) Holdings pārdod Operatīvā uzņēmuma kapitāla daļas Speciālajam uzņēmumam par 1 000 000 euro, t.i. Operatīvā uzņēmuma patieso vērtību. Speciālais uzņēmums samaksā Holdingam pirkuma maksu, t.i. 1 000 000 euro;

(3) Reorganizācijas rezultātā Operatīvais uzņēmums tiek pievienots Speciālajam uzņēmumam;

(4) Apvienotais (Speciālais/Operatīvais) uzņēmums atmaksā bankai saņemto aizņēmumu (un procentus).

Kāds ir rezultāts? Operatīvā uzņēmuma nesadalītā peļņa ir aizceļojusi pie Holdinga bez jebkādas nodokļu samaksas un Operatīvajam uzņēmumam ir iespēja sākt jaunu dzīvi no baltas lapas. Protams, šādai restrukturizācijai ir iespējams piekasīties ar “anti-avoidance”, BEPS, ”substance over form” un citiem briesmīgiem vārdiem. Taču, kā jau teicu, pirms dažiem gadiem visu slavinātajā Igaunijā šādas struktūras tika izmantotas. Ja reinvestētās peļņas nodoklis patiešām tiks ieviests, tad valdībai ir jāsaprot, ka visticamāk jau šobrīd kāds berzē rokas un gaida, kad šos “risinājumus” varēs izmantot.

Secinājumi

No augšminētā iezīmējas vairākas lietas.

Pirmkārt, esošie nodokļu maksātāji – uzņēmumi, kuri atrodas brieduma fāzē, visticamāk, ka maksās lielāku uzņēmumu ienākuma nodokli. Uz šo uzņēmumu rēķina uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi pieaugs, taču ne uzreiz, bet gan pēc 2-3 gadiem. Iespējams, ka pieaugs arī uzņēmumu, kuri pieder fiziskajām personām, samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis uz tā rēķina, ka kļūs izdevīgāk sev maksāt vairāk dividendēs, nekā darba algā (t.sk. iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālos maksājumus). Uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi pēc dažiem gadiem augs, par to nav šaubu. Arī Igaunijā tā notika – pēc nodokļa ieviešanas 2000., 2001. un 2002. gadā budžeta ieņēmumi samazinājās, taču pēc tam sāka strauji pieaugt. Jautājums ir, kā tas ietekmēs iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās nodrošināšanas sistēmu.

Otrkārt, parādīsies virkne “investoru”, kuri nodokļus maksās ierobežotā apmērā vai nemaksās vispār – starpnieki, dabas resursu (kokmateriālu) eksportētāji utt., kuri pēc dažu gadu “investīcijām” veiks “izeju” vai nu izmantojot kādu no elegantajiem nodokļu plānošanas risinājumiem, vai vienkārši aizskaitot naudu no uzņēmuma un to pametot.

Treškārt, 20% nodoklis 15% vietā, kā arī  nodokļu atlaižu nepiemērošana, nostādīs mūs sliktākā pozīcijā, salīdzinot, teiksim, ar Lietuvu attiecībā uz nopietniem investoriem, kuri vēlas veikt ilgtermiņa investīcijas.

Ceturtkārt, Latvijas nodokļu sistēma pazaudēs tādu būtisku priekšrocību (par kuru publiski neviens pat nav pieminējis), kā ienākuma no akciju pārdošanas atbrīvojumu no nodokļa. Šobrīd ienākums no akciju pārdošanas nav apliekams ar nodokli. Tas sekmēja uzņēmējus veidot holdinga uzņēmumus Latvijā, nevis, teiksim, Kiprā vai citās holdingsabiedrību valstīs.  Tas sekmēja arī ārvalstu uzņēmumu holdingsabiedrību izveidi Latvijā. Ieviešot 0% reinvestētās peļņas nodokli, šī priekšrocība automātiski pazudīs. Kapitāls – gan vietējais, gan ārvalstu no Latvijas aizplūdīs.

Rezumējot augstāk sacīto, es piekrītu, ka 0% reinvestētās peļņas nodoklis ir zināms mārketinga “burkāns”, lai piesaistītu ārvalstu uzņēmumus, taču es apšaubu šādu investoru kvalitāti, kā arī apšaubu tā labvēlīgo ietekmi uz tautsaimniecību ilgtermiņā. Domāju, ka reinvestētās peļņas nodokļa loma Igaunijas tautsaimniecībā ir stipri pārspīlēta un Igaunijas pārākums ir saistāms ar citiem faktoriem. Taču pat, ja tas uzlabo Igaunijas konkurētspēju, ieviešot līdzīgu nodokļu sistēmu, mēs ne vien nesasniegsim Igaunijas rezultātu, bet arī pasliktināsim viņējo.

Mans ieteikums nodokļu  politikas veidotājiem – Latvijas nodokļu sistēma nedrīkst kļūt par “Igauniju Nr.2”, to tāpat neviens nenovērtēs. Kā ir izklāstīts augstāk, šis nodoklis nav instruments nopietnu investoru piesaistīšanai. Es šaubos arī par tā labvēlīgo ietekmi uz vietējiem uzņēmumiem, it īpaši ražotājiem, jo dažādas nodokļu atlaides tomēr dod lielāku ietaupījumu, kā īstermiņā atlikts nodoklis. Kā arī stipri apšaubu mazo uzņēmumu kredītspējas pieaugumu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bankām primāri interesē kredīta nodrošinājums, tikai pēc tam var būt runa par uzņēmuma kapitalizācijas izvērtēšanu, biznesa plāniem u.c.

Neapšaubu to, ka pēc 2-3 gadiem pieaugs uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi valsts budžetā. Taču tas nebūs tamdēļ, ka strauji pieaugs ekonomika, bet gan tāpēc, ka ilgtermiņā nodokļa apjoms pieaugs. Īstermiņa budžets cietīs, kā arī uz jautājuma zīmes ir budžeta ienākumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā budžeta ienākumi.

Domāju, ka ja nodokļu politikas veidotājiem patiesi rūp nodokļu politika,  tautsaimniecība un viss pārējais, nodokļu slogs ir jāpārliek no iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem uz lielākiem (progresīvais ienākuma nodoklis), kā arī no darba algas uz kapitāla pieaugumu (t.sk. dividendēm). Citiem vārdiem sakot, nodokļiem ir jāstimulē darbinieku vēlmi strādāt Latvijas labā, kā arī uzņēmēju vēlmi maksāt labas algas gan darbiniekiem, gan arī sev. Reinvestētās peļņas nodokļa ieviešana ir pretrunā ar nodokļu sloga pārlikšanu no darba algas uz kapitāla nodokļiem (dividendēm), un tā ieviešana ne vien nestimulēs uzņēmēju maksāt lielāku algu sev, bet gan vēl vairāk stimulēs to izņemt dividendēs.

Ja tiks samazināts gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis līdz 20%, gan arī ieviests sadalītās peļņas nodoklis 20%, protams, sākotnēji visi priecāsies, izņemot budžetu, kurš noteikti cietīs īstermiņā. Taču vai prieki būs ilgi, es neuzņemos prognozēt.

Jaunākās ziņas