Ievads

Mēdz teikt, ka krīze ir iespēju laiks, kad katrs var pārvērtēt rezultātus un veikt pārmaiņas. Vēl jo vairāk, pandēmijas ietekmē atsevišķas nozares bija spiestas restrukturizēt savu darbību. Spilgts piemērs ir nepārtikas mazumtirdzniecības veikali vai restorāni, kas ar valdības lēmumu vienkārši tika slēgti un bija spiesti vai nu darbību izbeigt, vai doties tirgoties tiešsaistē.

Reorganizācija

Ir iespējamas arī citas izmaiņas starptautiskā mērogā. Piemēram, ārvalstu uzņēmums darbojas kā vairumtirgotājs, taču restrukturizācijas rezultātā starpvalstu uzņēmumu sadarbības veids tiek mainīts, un uzņēmums pārtop par mārketinga pakalpojumu sniedzēju. Vai ārvalstu ražošanas uzņēmumu grupa pieņem lēmumu ražošanu slēgt un uzņēmumu pārveido par cita profila (piemēram, starpnieka) uzņēmumu.

Svarīgākais jautājums, kas šeit rodas, ir vai veicot restrukturizāciju, Latvijas uzņēmumam ir jāsaņem, vai gluži pretēji, jāmaksā kompensācija par nodotajiem aktīviem, funkcijām un riskiem? Par to šajā rakstā.

1. Restrukturizācijas veidi un ietekme uz nākotnes peļņu

1.1. Kā analizēt restrukturizāciju

Ja restrukturizācijas rezultātā Latvijas uzņēmums nodod aktīvus, riskus vai funkcijas citam saistītajam uzņēmumam, tam var samazināties potenciālā peļņa nākotnē. Tādējādi rodas jautājums, vai uzņēmumam ir jāsaņem kompensācija par atteikšanos no šīs peļņas daļas nākotnē.

Saskaņā ar ESAO Transfertcenu vadlīnijām “Par peļņas potenciāla pārdali uzņēmējdarbības pārstrukturēšanas rezultātā neatkarīgam uzņēmumam nav obligāti piešķirama kompensācija par potenciālo peļņu, ja tā restrukturizācijas rezultātā samazinās tā peļņas potenciāls vai sagaidāmā nākotnes peļņa. Izstieptas rokas princips nepieprasa kompensāciju tikai par samazinātu iespējamo nākotnes peļņu. Piemērojot izstieptas rokas principu uzņēmuma restrukturizācijai, jautājums ir par to vai tiek pārvietots kaut kas ar vērtību (aktīvs vai pastāvošs koncerna uzņēmums) vai termiņierobežojumi, vai būtiskas atkārtotas sarunas par izstāšanās vienošanos un vai pārvietošana, termiņierobežojumi vai būtiskas atkārtotas sarunas tiktu kompensētas starp neatkarīgiem uzņēmumiem līdzīgos apstākļos”[1].

Novērtējot transfertcenu riskus restrukturizācijas gadījumā, saskaņā ar ESAO Transfertcenu vadlīnijām, ne vienmēr ir jāņem vērā saistītā uzņēmuma potenciālā peļņa, bet gan vai restrukturizācijas rezultātā ir nodots aktīvs, vai veiktas būtiskas izmaiņas darījumā, par kurām būtu jāsaņem kompensācija.

Kopumā var iezīmēt divus restrukturizācijas veidus, kas tālāk iedalās sīkāk (skat. zīmējumu).

 

Grupas restrukturizācija transfertcenas

 

Restrukturizācijas rezultātā ir jāizvērtē:

  • vai tiek nodots kaut kas ar vērtību (aktīvs),
  • vai tiek veiktas būtiskas izmaiņas saistīto uzņēmumu darījuma struktūrā (funkcionālā modeļa maiņa, riska nodošana).

Lai to noteiktu, ir jāanalizē faktori, kas identificē komerciālās vai finansiālās attiecības starp pusēm.

Šie faktori ir nosakāmi šādi[2]:

  • darījuma precizēšana (delineation), kas ietver uzņēmējdarbības pārstrukturēšanu, funkcijas, aktīvus un riskus pirms un pēc pārstrukturēšanas,
  • uzņēmējdarbības iemesli un sagaidāmie ieguvumi no restrukturizācijas,
  • citi aspekti.

Nākamajā sadaļā tiek augšminētie aspekti tiek izskatīti sīkāk.

1.2. Darījuma precizēšana

Pirmais solis darījumu restrukturizēšanas analīzei, ir veikt iesaistīto uzņēmumu funkcionālo analīzi par veicamajām funkcijām, uzņemtajiem riskiem un izmantojamajiem aktīviem pirms un pēc restrukturizācijas.

Paņemsim piemēru, kurā ir Latvijas vairumtirdzniecības uzņēmums (Distributors), kurš iegādājas preces no saistītā ārvalstu ražotāja (Ražotājs). Distributors tiek pārveidots par mārketinga uzņēmumu, resp. pēc reorganizācijas Distributors vairs neveic pārdošanu, bet gan nodarbojas ar preču virzību tirgū (mārketingu), tirgus izpēti u.c. mārketinga fukncijām.

Zemāk pievienotajā tabulā ir dots kopsavilkums par funkciju, risku un aktīvu sadali starp saistītajiem uzņēmumiem: Ražotāju un Distributoru pirms un pēc restrukturizācijas.

 

Funkcionālā analīze - restrukturizācija

Restrukturizācijas rezultātā Distributors nodod klientu datubāzi Ražotājam, kā arī atsakās no pārdošanas un noliktavas funkcijām, un nodod tirgus, krājumu un debitoru riskus. Pēc restrukturizācijas iepriekšējais Distributors ir nodevis aktīvus, kā arī tā darbībā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Ir acīmredzams, ka šajā gadījumā ir nodoti aktīvi un atsevišķas funkcijas, par ko nesaistīta puse visticamāk vēlētos saņemt kompensāciju.

1.3. Uzņēmējdarbības ieguvumi

Nākamais faktors, kas jāņem vērā, ir komercdarbības ieguvumi, kas rodas restrukturizācijas rezultātā. Restrukturizācija nav pašmērķis, ir jābūt kādam taustāmam labumam, kāpēc uzņēmumu grupa izšķiras par labu restrukturizācijai. Tās var būt, piemēram, izmaiņas tirgū, kas rada nepieciešamību samazināt vai palielināt uzņēmējdarbības klātbūtni citā valstī, vai potenciālā izmaksu ietaupīšana, efektīvāka biznesa modeļa izveide u.tml.

Augšminētajā piemērā restrukturizācijas iemesls var būt pārdošanas apjomu samazināšanās, un ieguvumi – izmaksu ietaupīšana, samazinot klātbūtni citā valstī.

1.4. Citas iespējas

Turpinot piemēru par vairumtirdzniecības uzņēmumu, pastāv iespēja izvēlēties arī citus modeļus –  ierobežota riska tirgotājs vai tirdzniecības aģents, vai kāda to kombinācija.

2. Kā analizēt aktīvu un risku nodošanu

2.1. Aktīvu pārvede

Aktīvu nodošana var izpausties kā materiālo aktīvu (pamatlīdzekļi, krājumi), tā arī nemateriālo aktīvu (preču zīme, pārdošanas kanāli) nodošana. Ja par materiālajiem aktīviem ir skaidrs, tad nemateriālie aktīvi prasa skaidrojumu.

Saskaņā ar ESAO vadlīnijām: “Nemateriālos ieguldījumus var izmantot saistībā ar kontrolētiem darījumiem situācijās, kad netiek nodoti nemateriālie aktīvi vai tiesības uz nemateriālo aktīvu. Piemēram, nemateriālos ieguldījumus viena vai abas kontrolētā darījuma puses var izmantot saistībā ar saistītam uzņēmumam pārdotu preču ražošanu, saistībā ar no asociēta uzņēmuma iegādātu preču tirdzniecību vai saistībā ar pakalpojumu sniegšanu asociēta uzņēmuma vārdā. Šāda darījuma būtība būtu skaidri jānorāda, un visi attiecīgie nemateriālie aktīvi, kurus kāda no pusēm izmanto saistībā ar šādu kontrolētu darījumu, būtu jāidentificē un jāņem vērā salīdzināmības analīzē, nosakot un piemērojot vispiemērotāko transfertcenu metodi darījumam un nosakot testējamo pusi.[3]

Bez vadlīnijām ir jāņem vērā arī 2016. gada 12. jūlija ES padomes direktīva 2016/1164, ar ko paredz noteikumus tādas nodokļu apiešanas prakses novēršanai, kas tieši iespaido iekšējā tirgus darbību. ATAD (no angļu val. The Anti Tax Avoidance Directive)  5. pants paredz izceļošanas nodokļa piemērošanu gadījumos, kad dalībvalsts, kurā atradies aktīvs, zaudē tiesības aplikt ar nodokli aktīvu, kas tiek pārvietots uz citu valsti.

ATAD direktīva nosaka, ka: “Nodokļu maksātājam piemēro nodokli, kura apmērs atbilst pārvesto aktīvu tirgus vērtībai to izceļošanas laikā, no kuras atņemta aktīvu vērtība nodokļu vajadzībām, jebkurā no šādiem gadījumiem:

  1. nodokļu maksātājs pārved aktīvus no galvenā biroja uz savu pastāvīgo iestādi citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja galvenā biroja dalībvalstij pārvešanas dēļ vairs nav tiesību uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem,
  2. nodokļu maksātājs pārved aktīvus no pastāvīgas iestādes dalībvalstī uz savu galveno biroju vai citu pastāvīgo iestādi citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja pastāvīgās iestādes dalībvalstij pārvešanas dēļ vairs nav tiesību uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem,
  3. nodokļu maksātājs pārceļ rezidenci nodokļu vajadzībām uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, izņemot tos aktīvus, kuriem saglabājas faktiskā saikne ar pastāvīgo iestādi pirmajā dalībvalstī,
  4. nodokļu maksātājs pārved savas pastāvīgās iestādes darījumdarbību no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, un ja pastāvīgās iestādes dalībvalstij pārvešanas dēļ vairs nav tiesību uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem[4]”.

Piemēram, Latvijas ražotājam valstī X ir vairumtirgotājs (XCo), kurš iegādājas preces no Latvijas uzņēmuma un tālāk pārdod tās vietējiem klientiem. XCo pērk preces un pārdod tās pēc formulas: pilnās izmaksas + 5%. Tiek pieņemts lēmums, pārdot preces X valsts klientiem no Latvija pa tiešo, pārveidojot XCo no vairumtirgotāja par tirdzniecības aģentu. Jautājums – vai XCo ir jāsaņem kaut kāda kompensācija?

Lai saprastu vai tiek nodoti aktīvi, t.sk. nemateriālie. Kādi tie ir?

Pirmkārt, klientu portfelis un pieredze un zināšanas. Visticamāk, ka XCo saglabās šos aktīvus. Tātad, ja klientu portfelis un pieredze tiek nodota Latvijas uzņēmumam, attiecīgi XCo ir jāsaņem atlīdzība. Konkrētajā piemērā, XCo turpinās darboties un tādējādi nemateriālais īpašums netiks nodots.

Otrkārt, pamatlīdzekļi un preču krājumi. Vai XCo ir uzturējis noliktavu un preču krājumus? Ja jā, tad noliktavas likvidēšana un funkcijas nodošana, var radīt pamatu kompensācijai.

Ja XCo turpina veikt galvenās funkcijas – mārketingu un attiecību uzturēšanu ar klientiem, tas nozīmē, ka XCo nav nodevis pamatdarbību. Ņemot vērā augstāk aprakstīto, var secināt, ka būtisku aktīvu vai funkciju pārvede netiek veikta. Līdz ar to, Latvijas uzņēmumam kompensācija nepienākas un/vai izceļošanas nodoklis nav piemērojams. Par risku nodošanu un funkcionālā modeļa izmaiņām– nākamajā nodaļā.

2.2. Risku nodošana

Sarežģītāks jautājums ir risku nodošana, tā iemesla dēļ, ka risks nav taustāms aktīvs vai darbība, bet ir varbūtība, ka uzņēmumam var iestāties nelabvēlīgas sekas, kas izriet no uzņēmuma darbības.

ESAO vadlīnijas nosaka: “Veicot jebkādu kontrolētu darījumu risku analīzi, būtisks jautājums ir risku novērtējums – vai risks ir ekonomiski nozīmīgs, t. i., vai tam ir ievērojams peļņas potenciāls, un līdz ar to, vai šis risks var izskaidrot būtisku peļņas potenciāla pārdali. Riska nozīmīgums būs atkarīgs no riska iestāšanās varbūtības un no riska izrietošās iespējamās peļņas vai zaudējumu lieluma. Grāmatvedības pārskati var sniegt noderīgu informāciju par noteiktu risku iespējamību un kvantitāti (piemēram, debitoru risks, krājumu risks), ja iepriekšējie rezultāti ir rādītājs pašreizējiem riskiem, taču pastāv arī ekonomiski nozīmīgi riski, kurus finanšu kontos kā tādus nevar atsevišķi ierakstīt (piemēram, tirgus risks). Ja tiek atzīts, ka risks uzņēmumam ir ekonomiski nenozīmīgs, tad šis risks neizskaidro būtisku peļņas potenciālu. Ievērojot izstieptas rokas principu, sabiedrībai nebūtu paredzēts atlaist risku, kas tiek uztverts kā ekonomiski nenozīmīgs apmaiņā pret būtisku tās peļņas potenciāla samazināšanos”[5].

No augstāk minētā izriet – atlīdzība par ekonomiski nebūtisku risku nodošanu nav pamats peļņas potenciāla samazināšanai. ESAO vadlīnijas akcentē to, ka puses var nodot kādu nebūtisku risku un kopā ar to peļņas samazinājumu, kas pārsniedz šī riska prēmijas tirgus vērtību.

Vispārējā gadījumā, ja vairumtirdzniecības uzņēmums pērk un pārdod preces savā vārdā un uz sava rēķina, tas uzņemas trīs pamata riskus – tirgus, krājumu un debitoru. Pārējie riski kā valūtas, politiskie u.c. netiek apskatīti, jo tie pastāv ne visos gadījumos.

Risku analīzes piemērs

Vairumtirdzniecības atlīdzības modelī peļņas norma ietver ne vien atlīdzību par veicamajām funkcijām, bet arī riska prēmiju par debitoru, krājumu un tirgus risku, kas faktiski ir kompensācija par paredzamajiem zaudējumiem, kas var rasties tirgus apstākļu ietekmē vai debitoram neveicot norēķinu.

Pieņemsim, ka preču pārdošanas vērtība gala pircējam veidojas no trim komponentēm: (1) preču iegādes vērtība kopā ar transportu, teiksim, 80 EUR par vienību, (2) vairumtirgotāja pieskaitāmās izmaksas, teiksim, 20 EUR un peļņas norma – 10 EUR, kopā 110 EUR. Tātad šajā gadījumā peļņas uzcenojums ir 10%

Ierobežota riska vairumtirdzniecības modelī peļņa joprojām tiktu noteikta, kā peļņas norma no pārdoto preču vērtības. Šajā modelī atlīdzība veidojas no preču izmaksām, citām pieskaitāmajām izmaksām un uzcenojuma, kurš ir mazāks, kā pilna riska vairumtirdzniecības pakalpojumu sniedzējam, jo netiek ierēķinātas prēmijas par riskiem. Ierobežotie riski parasti ir vai nu tirgus risks (saņem kompensāciju par tirgus risku svārstībām), vai debitoru risks, vai krājumu risks. Līdz ar to ierobežota riska pārdevējam ir jābūt atlīdzībai par veiktajām funkcijām. Piemēram, ja uzņēmums ir “apdrošināts” pret visiem riskiem, tā uzcenojums uz pilnajām izmaksām var būt, teiksim, 0,5-5% robežās.

Pieņemsim, ka ir ierobežots tirgus risks, kas izpaužas tādā veidā, ka tirgotājs saņem kompensāciju no piegādātāja gadījumā, ja tirgus līmenis materializējas. Šajā gadījumā uzcenojums, kas atbilst tirgus riskam, teiksim, 5 EUR pāriet piegādātajam. Tātad iegādes izmaksas ir 85 EUR, pieskaitāmās izmaksas – tās pašas 20, bet uzcenojums ir 5 EUR, jeb 4,7%.

Aģenta atlīdzība veidojas no pieskaitāmajām izmaksām un uzcenojuma. Šajā gadījumā uzcenojuma procentuālais līmenis būs augstāks, teiksim, 20% uz izmaksu bāzes 20 EUR, kas veidos 4 EUR.

ESAO Vadlīniju 9.45. rindkopā ir dots piemērs, kurā pilna riska izplatītājs tiek pārveidots par ierobežota riska izplatītāju, kurš plāno saņemt stabilu peļņu gadā, savukārt, peļņas pārsniegums tiek attiecināts uz saistīto ārvalstu uzņēmumu. Šādā gadījumā no Distributora perspektīvas rodas jautājums, vai  jaunās attiecības (ietverot atlīdzību par post-restrukturizācijas darījumu un jebkādu kompensāciju par pašu restrukturizāciju) radīs tikpat labu vai labāku stāvokli, salīdzinot ar reālistiskākajām, bet riskantākajām alternatīvām. Ja nē, tiek uzskatīts, ka pēc restrukturizācijas vienošanās nav noteikta pēc tirgus cenas un ir nepieciešama papildus kompensācija par restrukturizāciju, vai darījuma komerciālās pamatotības izvērtēšanu.[6]

Secinājumi

Ikviena restrukturizācija ir jāvērtē caur aktīvu nodošanas un risku pārneses prizmu. Aktīvu nodošanas gadījumā, uzņēmumam ir jāapsver vai tas var pretendēt uz kompensāciju. Savukārt riska nodošanas gadījumā, parasti uzņēmējs samazina savu peļņu par attiecīgu riska prēmiju. Lai noteiktu vai restrukturējamajam uzņēmumam ir jāsaņem kompensācija, svarīgi ir novērtēt tā stāvokli pirms un pēc restrukturizācijas, lai konstatētu vai uzņēmuma potenciālā peļņa nav pasliktinājusies.

Atsauces un avoti:

[1] ESAO vadlīnijas. 9. nodaļa, D.1. sadaļa, Peļņas potenciāls, 39. punkts. ENG. “An independent enterprise does not necessarily receive compensation when a change in its business arrangements results in a reduction in its profit potential or expected future profits. The arm’s length principle does not require compensation for a mere decrease in the expectation of an entity’s future profits. When applying the arm’s length principle to business restructurings, the question is whether there is a transfer or substantial renegotiation of existing arrangements and that transfer, termination or substantial renegotiation would be compensated between independent parties in comparable circumstances”.

[2] ESAO Vadlīniju 9. nodaļas 14. punkts. ENG. Aspects of identifying the commercial or financial relations between the parties which are particularly relevant to determining the arm’s length conditions of business restructurings, are analyzed in the following sections:

  • The accurate delineation of the transactions comprising the business restructuring and the functions, assets and risk before and after the restructuring,
  • The business reasons for and the expected benefits from the restructuring, including the role of synergies,
  • The other options realistically available to the parties

[3] ESAO Vadlīnijas. VI Nodaļa, C.2 sadaļa Darījumi, kas saistīti ar nemateriālo aktīvu izmantošanu saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu 6.104.ENG. Intangibles may be used in connection with controlled transactions in situations where is no transfer of the intangible or of rights in the intangible. For example, intangibles may be used by one or both parties to a controlled transaction in connection with the manufacture of goods sold to an associated enterprise, in connection with the marketing of goods purchased from associated enterprise, or in connection with the performance of services on behalf of an associated enterprise. The nature of such a transaction should be clearly specified, and any relevant intangibles used by either of the parties in connection with such a controlled transaction should be identified and taken into account in the comparability analysis, in the selection and application of the most appropriate transfer pricing method for that transaction, and in the choice of the tested party.

[4] Nodokļu pretizvairīšanās direktīva (Anti-Tax avoidance directive) Direktīvas 5. pants Izceļošanas nodokļa uzlikšana, 1. punkts.

[5] ESAO vadlīnijas, IX nodaļa, B.1.1 sadaļa,  Riska analīze uzņēmējdarbības pārstrukturēšanas kontekstā, 9.22.ENG. In any analysis of risks in controlled transactions, one important issue is to assess whether a risk is economically significant, i.e. it carries significant profit potential, and, as a consequence, whether that risk may explain a significant reallocation of profit potential. The significance of a risk will depend on the likelihood of the risk. Accounting statements may provide useful information on the probability and quantum of certain risks (e.g. bad debt risk, inventory risks), if past performance is an indicator of current risk, but there are also economically significant risks that may not be separately recorded as such in the financial account (e.g. market risks). If a risk is assessed to be economically insignificant for the entity, then that risk would not explain a substantial amount of the entity’s profit potential. At arm’s length a party would not be expected to lay off a risk that is perceived as economically insignificant in exchange for a substantial decrease in its profit potential.

[6] 9.45. As another example, assume a distributor is operating at its own risk under a long term contractual arrangement for a given type of transaction. Assume that, based on its rights under the long term contract with respect to these transactions, it has the option realistically available to it to accept or refuse being converted into a low risk distributor operating for a foreign associated enterprise, and that an arm’s length remuneration for such a low risk distribution activity is estimated to be a stable profit of +2% per year while the excess profit potential associated with the risks would now be attributed to the foreign associated enterprise. Assume for the purpose of this example that such a restructuring would be implemented solely via a renegotiation of the existing contractual arrangements, with no transfer of assets taking place. From the perspective of the distributor, the question arises as to whether the new arrangement (taking into account both the remuneration for the post-restructuring transactions and any compensation for the restructuring itself) would make it as well off as or better off than its realistic – albeit riskier – alternatives. If not, this would imply that the post-restructuring arrangement is not priced at arm’s length and that the addition compensation would be needed to appropriately remunerate the distributor for the restructuring, or that tan assessment of the commercial rationality of the transaction based on Section D.2 may be necessary. Furthermore, for transfer pricing purposes, it is important to determine whether risks contractually transferred as part of the business restructuring, are assumed by the foreign associated enterprise in accordance with the guidance in Section D.I of Chapter I.