Aizdevumu darījumi starp saistītiem uzņēmumiem ir viena no biežāk sastopamajām finansēšanas formām uzņēmumu grupās. Mātes sabiedrības finansē meitas uzņēmumus, grupas uzņēmumi savstarpēji piešķir aizdevumus, kā arī tiek izmantotas kredītlīnijas un grupas kontu sistēmas. Lai gan šādi darījumi ir ierasta uzņēmējdarbības prakse, tie vienlaikus ir arī viens no transfertcenu jomas riska punktiem, kam nodokļu administrācijas pievērš īpašu uzmanību.

Galvenais jautājums ir vienkāršs – vai procentu likme, kas piemērota aizdevumamstarp saistītām personām, atbilst tirgus līmenim? Ja uzņēmums nevar pamatot aizdevuma nosacījumus, nodokļu administrācija var veikt transfertcenu korekcijas, kas var radīt būtiskas nodokļu sekas.

 

Normatīvais regulējums Latvijā

Latvijā transfertcenu prasības izriet no likuma “Par nodokļiem un nodevām”, kas paredz, ka darījumiem starp saistītām personām jāatbilst tirgus principam (arm’s length principle). Tas nozīmē, ka saistīto personu darījumu nosacījumiem jābūt tādiem pašiem kā darījumos starp nesaistītiem uzņēmumiem salīdzināmos apstākļos.

Papildus likuma prasībām būtiska nozīme ir Ministru kabineta noteikumiem Nr. 677, kas regulē transfertcenu dokumentācijas sagatavošanu un ekonomiskās analīzes veikšanu. Praksē nozīmīgs avots ir arī OECD Transfertcenu vadlīnijas un Valsts ieņēmumu dienesta metodoloģiskie materiāli.

Finanšu darījumu jomā arvien lielāka nozīme ir OECD 2020. gadā publicētajām Finanšu darījumu vadlīnijām, kurās detalizēti skaidrota aizdevumu, garantiju, naudas plūsmas pārvaldības un citu finanšu instrumentu izvērtēšana transfertcenu vajadzībām.

Kā noteikt kontrolētā darījuma vērtību?

Pirms izvērtēt procentu likmes atbilstību tirgus līmenim, ir svarīgi noteikt kontrolētā darījuma vērtību.

Aizdevumu darījumu gadījumā darījuma vērtību parasti veido:

  • aizdevuma pamatsumma;
  • pārskata periodā aprēķinātie procenti;
  • citi ar finansējumu saistīti maksājumi.

Ja pārskata periodā aizdevums tiek izsniegts un vēlāk pilnībā vai daļēji atmaksāts, vērtējumā jāņem vērā gan izsniegtā, gan atmaksātā summa, kā arī aprēķinātie procenti.

Īpaša uzmanība jāpievērš kredītlīnijām un grupas kontu (cash pooling) sistēmām, kur darījuma vērtības noteikšana var būt sarežģītāka nekā tradicionāla aizdevuma gadījumā.

Kādi dokumenti nepieciešami?

Viens no svarīgākajiem transfertcenu analīzes elementiem ir atbilstoša dokumentācija. Nodokļu administrācija vērtē ne tikai procentu likmi, bet arī to, vai uzņēmums ir pienācīgi dokumentējis aizdevuma darījumu.

Pamatdokuments ir aizdevuma līgums, kurā būtu jānosaka:

  • aizdevuma summa;
  • termiņš;
  • procentu likme;
  • procentu aprēķināšanas kārtība;
  • nodrošinājums;
  • atmaksas grafiks;
  • pušu tiesības un pienākumi.

Tomēr praksē svarīgi ir arī citi dokumenti. Piemēram, valdes lēmumi, uzņēmumu savstarpējā sarakste, biznesa plāni, finanšu prognozes un kredītspējas izvērtējumi var kalpot kā papildu pierādījumi darījuma ekonomiskajam pamatojumam.

Jo nozīmīgāks ir aizdevums, jo detalizētākai jābūt dokumentācijai.

Ekonomiski nozīmīgās aizdevuma pazīmes

Lai noteiktu tirgus procentu likmi, nepietiek tikai ar aizdevuma summas izvērtēšanu. Jāanalizē arī visi faktori, kas ietekmētu procentu likmi starp neatkarīgām personām.

Svarīgākās ekonomiski nozīmīgās pazīmes ir:

Aizdevuma summa

Lielākiem aizdevumiem bieži var būt atšķirīgas procentu likmes nekā mazākiem finansējuma apjomiem.

Termiņš

Ilgtermiņa aizdevumiem parasti ir augstāks risks nekā īstermiņa finansējumam, kas var ietekmēt procentu likmi.

Valūta

Aizdevumi eiro, ASV dolāros vai citās valūtās tiek vērtēti atšķirīgi, jo valūtu tirgus apstākļi nav vienādi.

Nodrošinājums

Aizdevums ar nekustamā īpašuma ķīlu vai garantiju parasti saņem zemāku procentu likmi nekā nenodrošināts aizdevums.

Subordinācija

Ja aizdevums ir pakārtots citiem kreditoriem, risks aizdevējam ir augstāks, tāpēc arī procentu likme parasti ir augstāka.

Aizņēmēja kredītspēja

Viens no būtiskākajiem faktoriem ir aizņēmēja finanšu stāvoklis un spēja atmaksāt aizdevumu.

Funkcionālā un risku analīze

Transfertcenu analīzes centrā vienmēr ir funkcionālā analīze.

Aizdevēja galvenās funkcijas parasti ietver:

  • kapitāla nodrošināšanu;
  • kredītriska izvērtēšanu;
  • aizdevuma nosacījumu noteikšanu;
  • aizdevuma uzraudzību;
  • atmaksas monitoringu.

Savukārt aizņēmēja galvenie pienākumi ir:

  • procentu maksājumu veikšana;
  • pamatsummas atmaksa;
  • līgumsaistību izpilde;
  • nodrošinājuma uzturēšana.

Svarīgi izvērtēt arī to, kura puse faktiski kontrolē finanšu riskus. OECD vadlīnijas uzsver, ka peļņai jāseko risku kontrolei. Ja uzņēmums formāli darbojas kā aizdevējs, bet faktiski neveic nekādu riska izvērtēšanu, tā atlīdzība var neatbilst pilnvērtīga aizdevēja funkcijām.

Kā noteikt tirgus procentu likmi?

Visbiežāk procentu likmes noteikšanai tiek izmantota salīdzināmo nekontrolēto cenu metode (Comparable Uncontrolled Price jeb CUP metode).

Šīs metodes būtība ir salīdzināt aizdevumu starp saistītām personām ar līdzīgiem aizdevumiem starp neatkarīgiem uzņēmumiem.

Par salīdzināmiem datiem var izmantot:

Iekšējos salīdzināmos darījumus

Ja uzņēmums vai uzņēmumu grupa ir saņēmusi vai izsniegusi līdzīgus aizdevumus nesaistītām personām, šādi dati bieži ir visvērtīgākie.

Piemēram, ja uzņēmums ir saņēmis bankas aizdevumu ar līdzīgiem nosacījumiem, tas var kalpot par būtisku salīdzināmo darījumu.

Latvijas Bankas statistiku

Atsevišķos gadījumos tirgus procentu likmes var pamatot ar Latvijas Bankas publicētajiem statistikas datiem par uzņēmumu kreditēšanas procentu likmēm.

Tomēr jāņem vērā, ka statistiskie dati ir vispārīgi un ne vienmēr atspoguļo konkrētā aizņēmēja riska profilu.

Specializētās datubāzes

Starptautiskajā praksē bieži tiek izmantotas finanšu datubāzes, kurās pieejama informācija par aizdevumu darījumiem starp neatkarīgām personām.

Šādas datubāzes ļauj atlasīt salīdzināmus aizdevumus pēc:

  • kredītreitinga;
  • valūtas;
  • termiņa;
  • nodrošinājuma;
  • aizņēmēja nozares;
  • ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

Lai gan šī pieeja var būt dārgāka, tā parasti nodrošina visaugstāko aizsardzības līmeni transfertcenu strīdu gadījumā.

Secinājumi

Aizdevumu darījumi starp saistītām personām vairs nav tikai juridisks vai grāmatvedības jautājums. Mūsdienu transfertcenu regulējums prasa pierādīt, ka aizdevuma nosacījumi ir ekonomiski pamatoti un atbilst tirgus principam.

Lai samazinātu nodokļu riskus, uzņēmumiem ieteicams savlaicīgi sagatavot atbilstošu dokumentāciju, veikt aizņēmēja kredītspējas izvērtējumu un pamatot procentu likmes atbilstību tirgus līmenim. Jo lielāka ir aizdevuma summa, jo svarīgāka kļūst kvalitatīva ekonomiskā analīze.

Pareizi strukturēts un dokumentēts aizdevuma darījums ne tikai palīdz izpildīt normatīvās prasības, bet arī nodrošina uzņēmumam pārliecību iespējamās nodokļu pārbaudes laikā.

Jaunākās ziņas