Mikrouzņēmumu nodoklis

Rakstā aplūkosim piecus populārus publiski izskanējušus apgalvojumus (sauksim tos par mītiem) par mikrouzņēmumu nodokli un mēģināsim tikt skaidrībā par to cik tie ir atbilstoši patiesībā.

Mīts Nr.1 . Mikrouzņēmumu nodoklis kropļo godīgu konkurenci

Šāds apgalvojums šad un tad ir izskanējis gan no lielu uzņēmumu vadītājiem, gan no Finanšu ministrijas, kopā ar aicinājumiem piebeigt šo režīmu vienreiz par visām reizēm, izdarot kontrolšāvienu tam galvā. Šeit uzreiz gribētos pavaicāt  – kā uzņēmums, kurā strādā 1-5 cilvēki var konkurēt vai izkropļot konkurenci ar uzņēmumiem, kuros strādār 100 vai pat 1 000 darbinieku?

Mikroekonomikā uzņēmumu konkurētspēju nosaka pamatā tāda lieta kā “economies of scale” jeb “mēroga ekonomika”, t.i. šajā gadījumā ieņēmumi un izmaksas, tātad galu gala arī peļņa uz vienu darbinieku. Salīdzināsim divus grāmatvedības un audita pakalpojuma uzņēmumus. Vienā strādā galvenais grāmatvedis un divi palīgi, otrā  – 100 grāmatveži, uzņēmumam ir pasaulslavens zīmols utt. Izmantojot statistikas datus, esmu pētījis šo uzņēmumu dažādus rādītājus, nelielu uzņēmumu ieņēmumi uz vienu darbinieku parasti ir 25-30 tūkst. eiro gadā. Lielajiem uzņēmumiem šādi ieņēmumi var sasniegt 80 tūkst. eiro gadā uz vienu darbinieku. Kāpēc tāda atšķirība? Iemeslu ir daudz – zīmols, pieredze, lielākas izredzes uzvarēt konkursos, komercbanku prasības utt. Daži no šiem faktoriem paši par sevi nav konkurenci veicinoši un nostāda lielākus uzņēmumus daudz labākās pozīcijās. Taču šajā rakstā neanalizēsim šo jautājumu, bet gan jau pieminēto terminu –  “economies of scale”, kas šiem lielajiem uzņēmumiem ir daudzkārt efektīvāka, līdz ar to lielie uzņēmumi var atļauties samaksāt lielākas algas, piesaistīt labākos darbiniekus un arī samaksāt lielākus nodokļus, tāpat saglabājot augstāku rentabilitāti tieši pateicoties “economies of scale” faktoriem.

Pieprasot no abiem šiem  uzņēmumiem maksāt “vienādus un taisnīgus” nodokļus, tiek nodrošināta nevis “godīga konkurence”, bet tieši otrādi – mazo uzņēmumu konkurētspēja tiek vājināta . Šeit ir tā pati analoģija, kas jautājumā par to vai mazāk turīgajiem un bagātajiem pilsoņiem ir jāpiemēro vienāda ienākuma nodokļa likme, jeb progresīva nodokļu likme tomēr ir taisnīgāka.

Ievērojot atšķirības mazo un lielo uzņēmumu konkurētspējas faktoros, jebkuri argumenti par to, ka mikrouzņēmumu nodokļa režīms izkropļo tirgu un konkurenci, ir nevietā. Uzskatu, ka maziem uzņēmumiem vai komercdarbības uzsācējiem ir jārada zināmas priekšrocības (atlaides vai stimulus), salīdzinot ar uzņēmumiem, kuri atrodas brieduma fāzē, kuri ir lieli, piemēram, ārvalstu uzņēmumu meitas sabiedrība. Un mikrouzņēmumu nodokļa režīms ir instruments, kas šo šķēri starp lielajiem un mazajiem uzņēmumiem sašaurina (vismaz sašaurināja iepriekš, jo šobrīd tas vairs ne tuvu nav tik izdevīgs, kā bija sākotnēji).

Mīts Nr.2 . Mikrouzņēmumu nodoklis nenodrošina pietiekamu sociālo aizsardzību

Šis apgalvojums ir tikai daļēji patiess, jo patiešām, salīdzinot ar “parasto” nodokļu režīmu, bieži vien darbiniekiem tiek samaksātas mazākas VSAO iemaksas mikrouzņēmumu nodokļa gadījumā.

Tomēr kļūda slēpjas šī apgalvojuma vispārināšanā, proti, attiecināšanā uz visiem gadījumiem, un visos gadījumos tas nebūt tā nav.

Izskatīsim piemēru, pieņemot, ka mikrouzņēmumam ir viens īpašnieks un dalībnieks, un vienkāršības labad pieņemsim, ka uzņēmumam nav izmaksu, proti, ieņēmumi = peļņu. Uzņēmuma apgrozījums ir 40 000 eiro,  mikrouzņēmumu nodoklis – 15% apmērā, tātad,  ir 6000 eiro, no kura 80% ir sociālās iemaksas., tātad 4 800 EUR kopējie īpašnieka ienākumi gadā ir  34 000, no kuras darba alga mēnesī ir 720 eiro  un  gadā tā ir 8 640 eiro, starpība ir dividendes – 25 360 eiro. Izmaksājot dividendes, dividenžu  nodoklis – 5072 eiro, neto dividendes – 20 288 eiro . Tātad kopējais neto ienākums “uz rokas” ir 28 928 eiro.

Kopējais nodokļus slogs ir 11 072 eiro, no kuriem 4 800 eiro ir sociālā nodokļa iemaksas.

Parastā režīma gadījumā īpašnieks maksās sev minimālo algu, pārējo izmaksājot dividendēs. Tātad 534 eiro mēnesī veidos kopējās darba devēja izmaksas izmaksas, iedzīvotāju ienākuma nodoklis – 76,54 eiro, darba devēja iemaksas 103,95  eiro, paša ieguldījums 47,36 eiro. Tātad sociālās iemaksas gadā ir (103,95+47,36) x 12= 1 815. Kopējās algas izmaksas 8 640 eiro, sociālās iemaksas  1 815 eiro.

Kopējās darba algas gadā – 6 408 eiro, darba alga-  3 631 eiro, dividendes 33 592 eiro, dividenžu nodoklis 6 718.4 eiro, kopējie neto ienākumi 30 505 eiro, kopējais nodokļu slogs ir 9 495.4 eiro.

Secinājums: ja mikrouzņēmumā tiek nodarbināts 1 cilvēks, pie 40 000 apgrozījuma mikrouzņēmumu nodokļa režīmā tiks samaksāts pat vairāk nodokļos nekā “parastajā” režīmā. Attiecīgi, ja iepriekš bija 100 000, tad iepriekš sacītais attieksies arī uz mikrouzņēmumiem uz 2 darbiniekiem. Tātad mikrouzņēmumā varētu darboties ģimene, vīrs un sieva. Un ģimene, kā kādreiz tika pieņemts teikt senos laikos, ir “sabiedrības pamatšūna”, vai ne tā? Ja tiks nodrošināti šādi apstākļi, arī cilvēki veselām ģimenēm mazāk brauks prom no Latvijas labākas dzīves meklējumos.

Mīts Nr.3 . Mikrouzņēmumu nodoklis ir krīzes laika nodoklis

Šeit nu man ir jāpiekrīt, ka mikrouzņēmumu nodoklis patiešām tika izveidots krīzes apstākļos un bija sava laika šedevrs, reaģējot uz izaicinājumiem pēc pasaules ekonomiskās krīzes 2010. gadā.

Tomēr, mana paša pieredze liecina par to, ka šis režīms nav jālikvidē tāpēc, ka ekonomiskā krīze ir beigusies. It īpaši tāpēc, ka ekonomiskie satricinājumi seko ar ik pēc dažu gadu intervāla un tāpēc mēs nevaram runāt par krīzi un izaugsmes periodu, jo starp 2008. gadu un mūsdienām ir bijušas vairākas svārstības, piemēram, 2014. gada krīze, kuras ietekme turpinās joprojām.

Taču galvenais ir tas, ka šis režīms savas vienkāršības dēļ ir labs komercdarbības uzsākšanai, kā arī ļauj viegli iziet no spēles arī gadījumos, ja bizness tomēr neaiziet (nodoklis tiek maksāts no ieņēmumiem). Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki iespējams baidās doties biznesā ir bailes no nezināmā, vienlaicīgi apzinoties kāds nodokļu slogs ir jāuzņemas, neatkarīgi no tā vai tiks vai netiks gūti panākumi.

Līdz ar to, es teiktu, ka mikrouzņēmuma nodoklis ir nevis krīzes, bet gan biznesa uzsākšanas nodokļu režīms, kas ļauj spert pirmos soļus biznesā.

Mīts Nr.4 . Mikrouzņēmumu nodoklis ļauj optimizēt darbaspēka izmaksas

Domāju, ka šis apgalvojums bija patiess pirms gadiem 7-10, bet ne vairs tagad. Atceros, ka pirms tika pieņemts mikrouzņēmumu nodokļa likums, atsevišķi nodokļu konsultanti jau bija izstrādājuši piedāvājumus ar reorganizācijas struktūrām, kas ļaus ietaupīt nodokļus uz mikrouzņēmumu nodokļa rēķina. Lieli uzņēmumi visā nopietnībā apsprieda iespēju sadalīt kolektīvu brigādēs pa pieciem cilvēkiem un kādu brīdi likās, ka drīzumā pasaule sastāvēs tikai un vienīgi no mikrouzņēmumiem. Taču laiks gāja un lielākā daļa no šādām iecerēm tā arī palika tikai uz papīra. Manā rīcībā nav statistikas vai informācijas par to, cik daudzi izmantoja šo režīmu negodprātīgi, bet savā pieredzē esmu redzējis, kā atsevišķos gadījumos uzņēmumi izveidoja mikrouzņēmumu piedēkļus, tomēr agri vai vēlu uzņēmumi tomēr izvēlējās no šādas bumbas ar laika degli atbrīvoties.

Mikrouzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumos ir pietiekami daudz pretizvairīšanās normas (aizliegums strādāt vairākos uzņēmumos, algota darba ienākumu definīcija). Galu gala reālistiskas legālas iespējas izveidot struktūras, kas sniedz nodokļu ietaupījumu nepastāv. Tikpat labi var vienkārši nemaksāt nodokļus un cerēt, ka VID to nepamanīs.

Tāpēc arguments, ka mikrouzņēmumu nodoklis rada pamatu legālai darba spēka nodokļa optimizācijai ir tikpat patiess, cik patiess ir arguments, ka nodokļus nesodīti var nemaksāt vispār.

Mīts Nr.5. Mikrouzņēmumu nodoklis bremzē uzņēmuma tālāku attīstību

Ir dzirdēts viedoklis, ka mikrouzņēmumu nodokļa režīma dēļ mazais bizness izvēlas palikt “komforta zonā” un atsakās no tālākas izaugsmes. Arī šī, manuprāt, vairums gadījumos nav patiesība. Komersants, kurš vēlas attīstīt savu uzņēmumu, darīs to par spīti visiem nodokļiem. Šāda ir arī mana pieredze, proti, pirmo laiku mikrouzņēmuma nodoklis sekmēja manas komercdarbības izaugsmi. Taču ieņēmumiem pietuvojoties 100 000 EUR gadā, no šī režīma atteicāmies. Tie uzņēmumi, kuri nevēlas tālāk augt, pāreja uz “parasto” nodokļu režīmu nekādi neliks pārskatīt izaugsmes iespējas. Gluži pretēji, pieaugot nodokļiem, mazais uzņēmējs var izvēlēties biznesu slēgt un no spēles iziet.  Līdz ar to mikrouzņēmumu nodoklis vairums gadījumos nav izaugsmi bremzējošs faktors.

Ko iesākt ar mikrouzņēmumu nodokli

Mani secinājumi ir šādi.

Pirmkārt, mikrouzņēmumu nodoklis ir vienkāršs un stimulē cilvēkus sākt “savu lietu”, ir uzkrāta 10 gadus ilga pieredze. Tā grāmatvedības uzskaite ir ļoti vienkārša. Iznīcināt šo režīmu nozīmētu to, ka daļa uzņēmēju nonāks “pagrīdē”, vai izvēlēsies formulu: parasta SIA + minimālā alga + daļa algas aploksnē.

Otrkārt, pie noteikta apgrozījuma uz vienu darbinieku, nodokļu slogs ir pat lielāks nekā “parastā” režīma uzņēmumā, kas nozīmē, ka mikrouzņēmumu nodoklis nenodrošina sociālos maksājumus tikai tad, ja apgrozījums ir pārāk mazs, vai, ja ir vairāk darbinieku. Lai šo jautājumu atrisinātu, ir jānodrošina papildus sociāli maksājumi par katru darbinieku, lai tie ir atbilstoši minimālajai algai.

Treškārt, mikrouzņēmuma apgrozījuma limits būtu jāpalielina līdz vismaz 60-80 tūkst. Apgrozījums 40 000 ir pietiekams tikai tad, ja uzņēmumā strādā 1 cilvēks. Lai no augšminētā grāmatvežu piemēra, kur katrs no grāmatvežiem nodrošina 25-30 tūkst. Ieņēmumus gadā, uzņēmumam būtu jēga nodarbināt vismaz 1-2 palīgus. Domāju, ka sākotnējais mikrouzņēmuma apgrozījuma limits – 100 000 EUR bija atbilstošs, jo nodrošināja šo minimumu ieņēmumu – 20 000 uz 1 cilvēku (ja tiek izveidots 5 cilvēku uzņēmums). Domāju, ka formula 5 darbinieki + 100 000 apgrozījums + sociālās iemaksas minimālā apjomā varētu būt pietiekama. Jautājums ir par mikrouzņēmumu nodokļa likmi, tad domāju, ka tai vajadzētu būt robežās no 10% līdz 15% (papildus veicot minimālo sociālās iemaksas par nepietiekamo daļu no mikrouzņēmuma nodokļa, ja nepieciešams). Kad uzņēmējs būs nodrošinājis maksimālo apgrozījumu un vēlēsies algot vēl vienu darbinieku, tas pārslēgsies uz parasto režīmu.

Ceturtkārt, kas gan neizriet no augstāk apskatītajiem mītiem, bet ir būtiski, ka mikrouzņēmuma nodokļa vajadzībām apgrozījums būtu jārēķina no apgrozījuma izslēdzot pārdoto preču vai materiālu vērtību. Tādā veidā par mikrouzņēmumu varētu kļūt ne vien uzņēmumi, kuri sniedz pakalpojumus, bet arī sīki mazumtirgotāji, remonta pakalpojumu sniedzēji u.c.

Šādā veidā tiktu nodrošināts pievilcīgs režīms uzņēmējdarbības palaišanai un nogādāšanai biznesa orbītā. Kas vēlas nokļūt augstāk, varēs pārslēgties uz citu režīmu. Ja uzņēmums vēlēsies palikt zemajā orbītā, vismaz minimālās sociālās aizsardzības prasības tiks nodrošinātas.