Priekšvēlēšanu peripetijās birtin birst ierosinājumi samazināt nodokļus, lai mēs visi dzīvotu vēl labāk nekā iepriekšējos 30 gadus, uzlabotu šo un veicinātu to. Izlasot dažādu autoru atziņas, nolēmu veikt savu, tā saucamo “dīvāna ekspertīzi”, izvērtējot publiski pieejamos argumentus “par” un “pret” nodokļu samazināšanai, taču bez nevajadzīgas zinātniskās pētniecības.

Ir izplatīts viedoklis, ka labajos laikos nodokļi ir jāceļ un, tā teikt – jāuzaudzē tauki, bet grūtajos laikos nodokļi ir jāsamazina. Izklausās ļoti loģiski, vai ne? Samazināsim, teiksim, darbaspēka nodokļus un uzņēmumi kļūs konkurētspējīgāki, pieaugs produktivitāte un rezultātā visi dzīvos labāk.  Jautājums  – vai šobrīd ir  “sliktie laiki” un vai ir īstais laiks ķerties pie nodokļu samazināšanas.

Šobrīd ir noslēdzies divu gadu ilgais Covid-19 laiks, kurš ir pārgājis ģeopolitiskajā krīzē, kā rezultātā ir pieaugušas enerģētikas cenas, traucētas piegādes ķēdes, pieaugoša inflācija nu jau līdz 20%, ierasto aptuveni 2% vietā utt.

Tātad, vai ir nepieciešams samazināt nodokli? Principā, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāvērtē nodokļu samazināšanas ietekme uz valsts budžetu, pirktspējas stimulēšana un komercdarbības stimulēšana.

Ietekme uz valsts budžetu

Vispirms par nodokļu samazināšanas ietekmi uz budžetu. Kas notiek pieaugot inflācijai – ja budžeta ieņēmumi paliek līdzšinējie, bet naudas vērtība samazinās, tātad samazinās arī valsts budžeta reālā vērtība. Samazinot nodokļu pozīciju, samazināsies gan nominālie, gan reālie budžeta ienākumi.

Tas nozīmē, ka valsts budžets būs jāfinansē. Pamatā budžeta ieņēmumu samazināšanos var kompensēt vai nu ar izmaksu samazināšanu vai ar aizņēmumu.

Ja runājam par izmaksu samazināšanu, tad katrs nodokļu samazinājums, novedīs pie konkrēta izmaksu posteņa samazināšanas. Kura nozare tad tiks ziedota uz ekonomiskās izaugsmes altāra?

Otrs veids ir valsts aizņēmums. Cīņas pret inflāciju gaitā, gan ASV Federālo Rezervju Sistēma, gan Eiropas Centrālā Banka ir palielinājušas bāzes procentu likmes. Tas nozīmē, ka nodokļu samazināšanas ietekme uz valsts budžetu būs būtiska un galu galā izmaksās dārgi.

Līdz ar to no valsts budžeta finansēšanas iespēju viedokļa inflācijas apstākļos samazināt nodokļus, laikam tomēr nebūs pareizi. Protams, izņemot situāciju, kurā nodokļu samazināšanai tiek pretnostatīti kādi citi labumi, kuru veidus izskatām tālāk.

Ietekme uz pirktspējas stimulēšanu

Nākamais, kas ir jāvērtē ir nodokļu samazināšanās ietekme uz iedzīvotāju pirktspēju. Jau 2021. gadā bija skaidrs, ka inflācija divciparu skaitlī būs neizbēgama, jo palielinājās naudas masa apgrozībā (sākot no  2020. gada ASV dolāru naudas masa (M0) apgrozībā pieauga no 3,5 līdz 6 triljoniem 2022. gada sākumā, avots tradingeconomics.com). Taču inflācijai ir arī otra komponente – naudas apgrozības ātrums. Vai atceraties, kā 2021. gadā nepārtraukti tika ziņots par to, ka tiek drukāta nauda, bet inflācijas nebija? Iemesls bija tāds, ka uzņēmumi un mājsaimniecības saņēma naudu, bet netērēja to. Proti, naudas apjoms pieauga, bet inflācijas nebija, jo mājsaimniecības un komersanti naudu lieki netērēja. Post-covid ērā, pieaugot ekonomiskajai aktivitātei, strauji pieauga inflācija.

Diemžēl, stimulējot iedzīvotāju pirktspēju, vienlaicīgi tiek stimulēts arī naudas apgrozības ātrums. Respektīvi, samazinot nodokļus, visticamāk, ka pieaugs patēriņš, kas pats par sevi ir it kā pozitīvi, taču šāds pozitīvs efekts tiks panākts uz valsts budžeta nominālo un reālo ieņēmumu samazināšanās rēķina. Un vai tas nesīs augļus nākotnē, tas ir atklāts jautājums.

Šobrīd eksperti prognozē divciparu inflāciju arī nākamgad, bet domāju, ka šādam viedoklim nav cita pamata, kā vienīgi šī brīža izjūtas. Ja šobrīd inflācija ir 15-20% gadā, tad vai tāda tā būs arī pēc gada? Domāju, ka nē. Sakārtojoties piegādes ķēdēm, preču piedāvājums pārsniegs pieprasījumu, un cenas slīdēs lejup. Un tas notiks drīz. Pavisam drīz.

Ietekme uz ekonomikas izaugsmi

Nodokļu samazināšana veicina patēriņu un tāpēc teorētiski arī ekonomikas pieaugumu caur pieprasījuma pieaugumu. Tomēr arī šeit ir vairākas problēmas. Vispirms tā ir jau pieminētā inflācija. Otrkārt, nav teikts, ka, saņemot vairāk naudas pēc nodokļu samazināšanas, mājsaimniecības metīsies to tērēt. Kā pierādījās Covid laikā, naudas līdzekļi tika pat uzkrāti un novirzīti fondu tirgū, kas 2021. gadā ievērojami stimulēja fondu tirgus izaugsmi uz vispārējā ekonomikas pasliktināšanās fona. Radās paradoksāla situācija – ekonomikas rādītāji samazinājās, bet akciju cenas pieauga.

Tomēr teikt, ka nodokļu samazināšanai nav ietekmes uz ekonomikas pieaugumu, nevar. Visticamāk, ka ilgtermiņā samazinot nodokļus, ekonomika tiktu stimulēta. Vienīgais jautājums, vai tās ilgtermiņa pieaugums sabalansētos ar valsts budžeta atteikšanos no ieņēmumu daļas īstermiņā.

Raugoties no piedāvājuma puses, nodokļu samazināšana, protams, stimulētu komersantus strādāt un pelnīt vairāk, vismaz īstermiņā. Ilgtermiņā, nodokļu samazināšanas efekts var bremzēt produktivitāti, jo mērķi, iespējams, ir jau sasniegti nodokļu samazināšanas rezultātā.

Manuprāt, iespējamais secinājums ir, ka vispārēja nodokļu samazināšana nesekmēs inflācijas samazināšanos, kas ir patreiz viena no prioritātēm ne vien Latvijā, bet arī visā pasaulē. Kā arī jebkurai nodokļu samazināšanai, kā īstermiņa ļaunumam, ir jāstāv pretim labumam, kurš vismaz ilgtermiņā kompensē īstermiņa problēmas. Domāju, ka prioritātei būtu jābūt vērstai uz augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu.

Pievienotās vērtības nodokļa samazināšana pārtikai, restorāniem u.c.

No vispārīgiem argumentiem pievērsīsimies atsevišķiem “karstajiem kartupeļiem”, pirmais no tiem – pievienotās vērtības nodokļa samazinātās likmes.

Svarīgākais arguments šeit tiek minēts, ka samazinoties PVN likmei, samazināsies gala produkta cena. Katru reizi, kad lasu šādu argumentu, man nāk prātā studiju laikā pasniedzēja teiktais – PVN samazināšana var samazināt produkta cenu, bet var arī to nesamazināt – palielinot uzņēmuma peļņu.

Paņemsim piemēru ar pusdienu cenu restorānā. Pusdienu cena ir 4 EUR + 21% PVN, tātad 4,84 EUR. Samazinot PVN līdz 5%, būs 4,20 EUR. Starpība 64 centu apmērā nav tik būtiska patērētājam un diez vai, ka pie cenas 4,84 EUR viņš vairs restorānu neapmeklēs, bet pie 4,20 sāks apmeklēt. Turpretim 16% nodokļa samazinājums būs būtisks restorānam, kurš visticamāk atstās cenu iepriekšējā līmenī, palielinot preču vērtību bez PVN par šiem 16, vai nedaudz mazāk, procentiem. Kurš iegūs no šīs situācijas? Gala patērētājs noteikti nē, vai gandrīz nē. Restorāna rentabilitāte pieaugs, bet samazināsies valsts budžeta ieņēmumi. Jūs teiksiet – bet labi, vismaz restorāns iegūst, lielāka rentabilitāte – lielāka peļņa utt. Bet stop! Ar ko restorāns atšķiras no citiem pakalpojumu sniedzējiem vai ražotājiem? Restorānu produkcijas pašizmaksā pārtikas produkti veido varbūt 20–40%, pārējās ir pieskaitāmās izmaksas – darba algas, telpu noma utt. Līdzīgi kā ražošanā. Kāpēc tad restorānam būtu dodama priekšroka – piemērojot samazinātu likmi pārtikas produktiem? Manuprāt, PVN samazināšana nozarēm, kuras nav kritiskas (kā, piemēram, zīdaiņu pārtika vai medikamenti) nav pamatota.

Bet akcīzes nodokļa samazinājums ir noticis daudzās valstīs!

Izskan aicinājumi samazināt akcīzes nodokli, lai kompensētu degvielas cenas pieaugumu. Nereti tas tiek pamatots ar it kā pozitīvo ārvalstu pieredzi. Savukārt 2020. gadā izskanēja aicinājumi akcīzi palielināt, jo degvielas cena būtiski samazinājās. Kā tad ir pareizi?

Sāksim ar degvielas cenas pieauguma iemesliem. Ir skaidrs, ka degvielas cenas pieaugums ir radies nevis tā iemesla dēļ, ka nafta izsīkst, bet gan tā iemesla dēļ, ka ir traucētas piegādes ķēdes, ģeopolitiskā situācija ar Krieviju utt., kas ir radījis īstermiņa pieprasījumu pārsniegumu pār piedāvājumu. Daudzi ekonomisti ir atzinuši, ka normālas ekonomikas funkcionēšanai naftas cenai (Crude Oil) ir jābūt 50–80 ASV dolāru robežās par mucu. Piemēram, pārsniedzot aptuveni 60 ASV dolārus par mucu, kļūst izdevīgi iegūt slānekļa naftu, kuras ieguve ir iekonservēta tad, kad  naftas cena ir zemāka.

Līdz ar to ir skaidrs, ka degvielas cena neveidojas, balstoties tikai uz ieguves, pārstrādes un transportēšanas izmaksām, bet gan vairāk taustot tirgu (target pricing). Ja patērētājs ir gatavs maksāt 2 EUR par litru, tad kāpēc gan šādu cenu neuzturēt? Uz to norāda arī pēdējās svārstības naftas tirgus cenās – “Brent” markas cena martā sasniedz 123 USD par mucu, bet šobrīd tā ir 93 USD par mucu. Kāpēc tādas svārstības? Tirgus signalizē, ka pieprasījums krītas, patērētāji ierobežo degvielas patēriņu un degvielas tirgotāji, baidoties no iespējamās recesijas, steidz cenas samazināt, lai nodrošinātu naftas produktu noietu. Tātad – nekāda sakara ar akcīzi.

Ja Eiropas Savienībā tiks masveidīgi samazināts akcīzes nodoklis, samazinājuma starpību uzreiz aizpildīs cenu palielināšanas korekcija, jo patērētāji joprojām būs gatavi pirkt degvielu par šiem nosacītajiem 2 EUR litrā. Tādējādi akcīzes nodokļa samazinājums veicinās naftas starpnieku peļņu, nevis degvielas cenas samazināšanos. Vismaz daļēji noteikti.

Atbilde uz argumentu, par to, ka daudzas bagātākās valstis jau ir samazinājušas akcīzes nodokli, slēpjas pašā argumentā – “bagātākās valstis”. Šajās valstīs ir augstāks dzīves līmenis, līdz ar to arī lielāks automašīnu īpatsvars uz vienu iedzīvotāju. Akcīzes nodokļa samazināšana Vācijā ietekmēs lielāko daļu iedzīvotāju. Mūsu valstī automašīnu īpatsvars uz cilvēku ir mazāks, līdz ar to, akcīzes samazināšana uzlabos dzīves apstākļus, teiksim tā, turīgākajiem iedzīvotājiem, bet neko nedos maznodrošinātajiem. Tāpēc šis ceļš mums, kā ne visai bagātai valstij, neder. Daudz pareizāk ir akcīzes nodokļa ienākumus iekasēt pilnā apmērā un pēc tam novirzīt pabalstu veidā tiem, kuriem atbalsts ir patiešām nepieciešams.

Kopumā tā vietā, lai mēģinātu noturēt degvielas cenu, valdībām visā Eiropas Savienībā ir jāstrādā uz to, lai degvielas patēriņš samazinātos vispār, respektīvi, samazinātos pieprasījums, kas arī atbilst vairumam valstu deklarētajiem vides aizsardzības un pārejas uz zaļo enerģētiku mērķiem. Tad samazināsies gan degvielas patēriņš, gan arī tā cena. Kā teica viens ekonomists:
“akmens laikmets nebeidzās tāpēc, ka beidzās akmeņi”. Un arī ogļūdeņražu patēriņa laikmetam ir jābeidzas vēl ilgi pirms tie tiek pilnībā izsmelti un par to nav jāmaksā augsta cena.

Secinājumi

Izsverot par un pret, ir redzams, ka svara kausiņš katrā no aprakstītajiem gadījumiem nosveras par labu konkrētam interesentu lokam. Bet vai tas nesīs augļus kopējās sabiedrības interesēs?  Domāju, ka secinājums ir diezgan viennozīmīgs – vismaz divciparu inflācijas apstākļos pazemināt nodokļus nav prātīgi. Vispirms ir jānomierina inflācijas monstrs, kas ļaus bruģēt ceļu uz gaišāku nākotni.