Zaudētie parādi

Jautājums:

Uzņēmumam ir nedroši debitorparādi, kuri ir radušies pirms 2018. gada 1. janvāra. Daļai ir izveidoti uzkrājumi. Uzskatām, ka tie ir zaudētie parādi un vēlamies tos norakstīt. Kā tie ietekmē uzņēmumu ienākuma nodokli?

Atbilde

Lai atbildētu uz šo  jautājumi, izskatīsim jaunā likuma sistēmu un salīdzināsim to ar iepriekšējo.

Saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4. panta otrās daļas 2.punkta  (b) apakšpunktu, uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzē ietver nosacīti sadalīto peļņu, kas ietver arī nedrošos debitoru parādus, kas aprēķināti saskaņā ar likuma 9.pantu. Atbilstoši  Uzņēmumu ienākuma nodokļa  9. pantam (Nedrošie debitoru parādi, zaudētie parādi) ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē iekļauj debitoru parādu summu, kura:

  • izveidota kā uzkrājums nedrošiem parādiem un iekļauta kā izmaksa peļņas vai zaudējumu aprēķinā, un 36 mēnešu laikā no uzkrājuma izveidošanas dienas parāds nav atgūts vai tam šajā periodā nav piemērojams 9. panta trešajā daļā minētais atbrīvojums
  • iekļauta zaudējumos (izdevumos), ja pirms tam attiecīgajam debitora parādam nav izveidots uzkrājums un parādu summai nav piemērojams 9. panta trešajā daļā minētais atbrīvojums.

Tātad jaunais likums, tāpat kā iepriekšējais, nedod tiesības neaplikt izdevumus (zaudējumus), kas radušies no nedrošajiem parādiem, izņemot gadījumu, ja ir izpildīts noteiktu kritēriju kopums (kuru šeit detalizētāk neanalizēsim).

Tomēr likuma pārejas noteikumu 28. punkts nosaka, ka likuma 4. panta otrās daļas 2. punkta “b” apakšpunkts un 9. pants ir attiecināms uz tiem debitoru parādiem, kuri grāmatvedības uzskaitē iegrāmatoti, sākot ar 2018. gada 1. janvāri. Pārejas noteikumi skaidri nosaka, ka tas attiecas uz debitoru parādu rašanos brīdi, nevis nedrošo parādu atzīšanu vai uzkrājumu veidošanu. Tas nozīmē, ka norakstot debitoru parādus, kuri radušies pirms 2018. gada 1.janvāra, uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi palielinošas korekcija nav jāveic. To apstiprina arī VID 2018. gada 25. maija uzziņa  Nr. 30.1-8.7/143933. Šeit varētu likt atbildei punktu, ja ne šķietami mulsinošais fakts, ka par zaudēto parādu norakstīšanu nav jāpalielina ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze. Taču atbilde ir ļoti vienkārša. Iepriekšējā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma bija konstruēta tādā veidā, kas neļāva atskaitīt izmaksas (zaudējumus) no šaubīgajiem (bezcerīgajiem) debitoriem, izņemot, ja tika izpildīti noteikti kritēriji. Tas fakts, ka līdz 2017. gada beigām uzņēmumam nebija tiesību atskaitīt šos zaudējumus nozīmē to, ka iepriekšējā likuma  norma, proti, neļaut atskaitīt izmaksas par zaudētajiem parādiem (izņemot, ja ir izpildīti kritēriji), ir sasniegts. Tas nozīmē, ka jaunajam likumam nav pamata likt maksāt papildus nodokli gadījumā, ja debitorparāds, kas ir radies pirms 2018. gada, kļūst bezcerīgs un norakstīts 2018. gadā. Ja tas tā būtu, tad rastos dubulta nodokļu uzlikšana.

Attiecībā uz debitorparādiem, kuri ir radušies pēc 2018. gada 1.janvāra, ir spēkā jaunā uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtība, t.i. uzņēmumu ienākuma nodoklis tiek maksāts tikai peļņas sadales brīdī, t.i. tad kad ieņēmumi reāli gūti un sadalīti dividendēs.  Uzņēmumi apzinās, ka darījuma negatīva iznākuma gadījumā zaudējumi no debitorpārādiem būs uzskatāmi par peļņas sadali (ja tā nebūtu, būtu plašas iespējas manipulēt ar fiktīvajiem darījumiem).

Tālāk pārejas noteikumu 31. punkts nosaka, ka nodokļa maksātājs, kurš līdz 2017. gada 31. decembrim bija uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs saskaņā ar likumu “Par uzņēmumu ienākuma nodokli“, ir tiesīgs samazināt taksācijas perioda ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo bāzi par debitora parādiem, kas radušies līdz 2017. gada 31. decembrim un, sākot ar 2018. gada 1. janvāri:

1) tiek iekļauti zaudējumos (izdevumos), ja debitora parāds atbilst likuma 9. panta trešās daļas nosacījumiem, ievērojot šo pārejas noteikumu 10. punktu;

2) tiek norakstīti no uzkrājuma nedrošajiem parādiem, kas izveidots līdz 2017. gada 31. decembrim un kas, sākot ar 2018. gada 1. janvāri, tiek uzskaitīts dalīti no citiem uzkrājumiem, ja debitora parāds netiek iekļauts peļņas vai zaudējumu aprēķina izdevumos un tas atbilst likuma 9. panta trešās daļas nosacījumiem.

Šis punkts ir jāvērtē kā atvieglojums nodokļu maksātājiem, kuri turpina cīnīties par debitorparādu atgūšanu (vai kritēriju izpildi, kuri padarīto šos zaudējumus atskaitāmus uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķiem 2017. gadā). Patiesi, ja parāds ir radies 2017. gadā vai agrāk un tikai 2018. gadā uzņēmums izpilda visas prasības, lai debitorpārāda zaudējumi ir atskaitāmi, tas iegūst tiesības samazināt ar nodokli apliekamo bāzi. Vienlaicīgi pārejas noteikumu 10. punkts samazina  par šo debitorparāda summu 2017. gada nesadalīto peļņu, kuru drīkst sadalīt dividendēs, neaprēķinot jauno uzņēmumu ienākuma nodokli. Savukārt, otrajā gadījumā, jau veicot uzkrājumus 2017. gadā, tie ir samazinājuši finanšu peļņu, tāpēc otrreiz samazināt 2017. gada peļņu jaunais likums vairs neprasa.

Tādā veidā 31. punkts atrunā situācijas, kurās nodokļu maksātājam ir “veci” zaudētie parādi, taču tas ir izpildījis prasības attiecībā uz nedrošo  parādu atskaitīšanu pēc 2018. gada 1. janvāra. Jaunā likuma autori ir pacentušies,  lai nodokļu maksātāji nezaudētu savas tiesības, būsim pateicīgi viņiem par to.

Jaunākās ziņas